Vienkārš izlasi... tiešām tikai izlasi. Ne visi sapratīs, bet tomēr priecāšos, ja kāds manis rakstīto centīsies arī izprast. Ne izprast pavirši, bet tā pa īstam.
Vienkārš izlasi... tiešām tikai izlasi. Ne visi sapratīs, bet tomēr priecāšos, ja kāds manis rakstīto centīsies arī izprast. Ne izprast pavirši, bet tā pa īstam.
Katra diena saplūst. Nav ne vakardienas, nav rītdienas. Tikai šodiena. Un gaidīt brīnumus, kas notiks kaut kad, ja nav rītdienas nav jēga. Ir jāsāk rīkoties. Un tomēr, mēdz būt tik labi sēdēt, rokas klēpī salikt un domāt, cik gan viss ir ievilcies. Nav vēlmes neko darīt, bet tā pat, gribas izkļūt. Saukt palīgā arī nav vēlmes, jo nevar palīdzēt kādam, kas to negrib. Un tomēr... varbūt daļa grib?
Ir grūti strīdēties ar kādu, tas prasa daudz enerģijas, bet vēl grūtāk ir strīdēties ar sevi pašu. Viena puse ir laimīga skumjās, otra, cenšas izrauties. Tomēr katru šodienu, nav spēka neko mainīt. Neizlēmība ierauj kā bezdimenis un grimstu. Eksitēt. Tas ir vienīgais ko māku. Dzīvot, ir kaut kas attāls.
Nekādas nākotnes. Tikai šodiena. Atrast mērķi var ikviens, tomēr ir kāds, kam tas sagādā grūtības. Grūtības ir šķēršļi, kurus mēdz apiet, daži pat pārvarēt tos. Tomēr es pie tiem apstājos un gaidu. Cenšos saņemties. Nekā. Esmu iestrēgusi nezināmajā šodienā. Neko negaidu no rītdienas, bet daļa manis, tā pat cer, ka nākamajā mirklī kaut kas notiks.
Bezmiega naktis, par daudz domu kas neliek mieru. Dažreiz gribas to visu uzrakstīt uz lapas, lapu saplēst un iemest ugunī. Tikai viena lieta glābj no visa sliktā. Mūzika. Tā mēdz aizraut tik ļoti, ka uz neko citu nav ne vēlmes, ne laika. Un vēl vairāk palīdz paša radītā mūzika.
Par mūziku runājot - nevar nepiekrist. Un daļēji piekrītu arī visam pārējam. Un starp citu - jaukas bildes!