***
Tikko kā Kalebs pameta dzīvokli, Konors aizslēdza durvis. Nervozi es apsēdos uz lielā viesistabas dīvāna un lūkojos apkārt. Priekš puiša kā Konors, viņa dzīvoklis ir diezgan tīrs. Viņš iznāca no savas guļam istabas ar kreklu rokās un pameta to man.
- Droši vari iet pārģērbties, es tikmēr uztaisīšu vakariņas. - viņš pasmaidīja un es piekrītoši pamāju ar galvu, aizejot uz vannasistabu.
Līdz ko es biju pabeigusi ģērbties, es salocīju savas drēbes un noliku tās kārtīgi salocītas uz lielā krēsla Konora guļam istabā. Neveikli es iegāju iekšā virtuvē un palūkojos uz Konoru, viņa uzacis bija saruktas kamēr viņš kastrolī maisīja kaut ko. Viņš izskatījās diezgan... valdzinoši. Bez krekla ar virtuves dvieli uz pleca, kamēr gatavo. Jap, tas tik ir skats.
- Tu jau esi atpakaļ. - viņš pasmaidīja pagriežoties pret mani.
Piekrītoši pamājot ar galvu es iegāju dziļāk, palūkojoties iekšā kastrolī kur vārījās spagetī un uz pannas sautējās mērce.
- Izskatās labi. - es paslavēju
- Es tev uztaisīju tēju, nezināju ar cik cukuriem tu dzer... tāpēc neieliku to vispār. - viņš teica, nervozi pakasot savu pakausi.
Noraidoši pamajot ar galvu, es iedevu viņam drošu smaidu, idzēru malku no savas tējas.
- Paldies, es dzeru bez cukura.
Atviegloti viņš nopūtās un uzmanīgi uzcēla mani uz virtuves letes, kamēr pats apstājās man starp kājām skatoties man virsū. Neziņā es skatījos uz viņu atpakaļ un pasmaidīju. Konora roka pieskārās manam vaigam un viņa acis skraidīja pa manu seju. Lai nepadarītu visu šo situāciju vēl neveiklāku, es nokāru galvu.
- Zini Princess... es jau sen biju cerējis, ka notiks kaut kas tāds, kas notiek šovakar. Tu sēdi manā kreklā pusplika uz virtuves letes, kamēr es tev stāvu sarp kājām. Mēs pavadām vakaru par neko neauztraucoties, dzerot tēju. Ar logiem vaļā un pilsētas skaņām pieipildot telpu. Viss kas trūkst ir tavi smiekli. - viņš domīgi teica
Nosarkusi es palūkojos uz viņu un pasmaidīju. Uz Konora sejas uzplauka patiess smaids, kas lika viņa nemanītajām vaigu bedrītēm izcelties. Nenoturoties es iebakstīju ar savu pirkstu viņa bedrītē.
- Es nekad nepamanīju, ka tev tādas ir.
Konors satvēra manu roku un to noskūpstīja.
- Tici man, neviens viņas nav pamanījis. Viņas ir kā... spogulis ar tavu iedarbību uz manis. - viņš smējās. - Ja tu tās redzi, tad tu mani padari ļoti laimīgu.
Šokēta par viņa teikto es netīšām aizrijos ar tēju.
- Uzmanīgāk... - viņš rūpīgi noteica un paglaudīja manu muguru.
- Zini, ja es te tagad mirtu, tava glaudīšana nepalīdzetu. Tev vajadzēja pasist. - es teicu atejot no klepošanas
Viņš paraustīja plecus un paņēma manu tējas krūzi, iedzerot malku no tās.
- Nezinu, jebkāda tevis veida sišana ir nepieņemama. - viņš skaidroja ar atmaigušu sejas izteiksmi, kas lika man kārtējo reizi pasmaidīt.
Lūk šis ir tas Konors kas man patīk.
