***
Visu dienu mēs ar Kalebu pavadījām laužot galvas, domājot ko mēs sastrādājām. Izrunājām visu, kas ir noticis. Piemēram, viņš izmanto meiteņu tualetes, jo tās ir daudz reiz tīrākas par zēnu tualetēm. Atceroties visus tizlos pārkāpumus, nemaz nemanot noskanēja zvans uz pusdienu pārtraukumu. Parasti mēs pavadām pusdienas Kostā, dzerot dzērienus un stūķējot garšīgas būlciņas sev sejā, bet ne šodien... mums ir vizīte pie Direktora.
Kalebs saķēra manu roku un ātrā solī veda mani lejā uz direktora kabinetu. Mēs reizē pieklauvējām pie durvīm un atgrūdām tās vaļā. Mūsu priekšā bija direktors un aiz viņa diva sievietes.
- Eleanor, Kaleb ... mēs jūs jau gaidījām. - viņš pateica ar lielu smaidu uz viņa lūpām.
Sasveicinoties mēs abi ātri ieņēmām vietas uz lielajiem krēsliem viņiem pretī.
- Sveicināti ! Jūsu direktors un tekstilu skolotāja ir starā par jūsu apbrīnjami lieliskajiem darbiem. Tāpēc jūs abi tiksiet sūtīti relaksējošā projektā - viena no sievietēm smaidīja
- Tieši tā, jūs abi un Sofija, tikāt nomineti uz šo pasākumu, bet Sofija atteicās, kas nozīmē ka palikāt jūs divi. Decembra sākumā, kas ir ļoti drīz jūs abi dosieties uz Ņujorku - otra sieviete teica, kas lika man un Kalebam sastingt šokā, bet viņai iesmieties - Jūs tur būsiet tieši uz Ņujorkas modes nedēļu, kas nozīmē, ka tieši jūs palīdzēsiet modesskates rīkošanā ! - viņa satraukti teica, sasitot plaukstas.
Vel jo projām es centos ieņemt visu informāciju, kas tika mums tikko pasniegta un es nespēju tam noticēt. Kalebs laikam arī nesaprata kas notiek un lūkojās apkārt.
- Tā...un tagad no kaut kurienes izlēks Estons Kačers ar savu kameru sakot, ka mēs visi esam izjokoti.
- Tas notika tikai ar slavenībām ... - es klusi piebildu.
Kaleba acis palūkojās uz manis un uz viņa lūpām uzplauka smaids.
- Ak Dievs ! Mēs braucam uz Ņujorkas modes nedēļu ! Tu spēj tam noticēt ?! Ak mans Dievs, liels, liels, liels paldies jums ! - Viņš sauca paspiežot visiem rokas.
- Labi, bet tagad gan ejiet. Jums vēl pusdienas jāpaspēj paēst. - Direktros teica pavadot mūs līdz durvīm.
***
Pēc skolas mēs ar Kalebu vēl jo projām līksmojām par jaunajām ziņām, izrunājot visas detaļas kas un kā notiks. Izejot no skolas, Kalebs apstājās un pārtrauca runāt. Sākumā es viņam iedevu apjukušu skatienu, bet drīz vien viņš parādījā man ar pirkstu virzienu kur jāskatās.
- Ak nē... - es smagi nopūtos saliekot galvu rokās.
Konors izkāpa no savas mašīnās un nāca man pretī ar savu tizlo smīkņu uz lūpām. Kalebs ātri mani apķēra un sabučoja vaigu, pazūdot no mūsu acu skatieniem.
- Kam par godu bij tas ? - Konors strikti jautāja pamājot ar galvu uz Kaleba pusi.
- Mēs esam labākie draugi un tas tā notiek... vienmēr - es skaidroju lēnām ejot prom no viņa.
Konors savāca manas mantas no manis un sāka nest tās uz savu mašīnu bez manas atļaujas.
- Kāp mašīnā, es tevi azivedīšu mājās. - Konors teica
Nemeklējot strīdu es viņu paklausīju un iesēdos viņa mašīnā bez liekām runām. Konors uzmanīgi salika manas mapes aizmugurējos sēdejkļos un tad ieņēma savu vietu vadītāja krēslā. Neko nesakot, viņš iedarbināja mašīnu izvedot mūs laukā no skolas teritorijas.
- Uz kurieni mēs braucam ? Manas mājas ir citā virzienā ... - es teicu lūkojoties laukā pa logu
