Es staigāju pa tumšajām Jelgavas ielām. Mēness apspīdēja visu, liekot aizmirst par itkā gaišo pilsētu. Kaut kas mani kā magnēts pievilka Pasta salas tiltam. Uzgājis pa to augšā nostājos pie viena no soliņiem un vēros apkārt. Vēsais decembra sākuma gaiss lika sajusties īpaši. Mazliet pastāvejis tur ievēroju, kādu pārīti. Abi devās manā virzienā. Es tikai turpināju skatīties apkārt. Kad pārītis pienāca man pavisam tuvu mani pārņēma dīvainas tieksmes. Es piegāju pie vīrieša. Pagrūdu viņu. Sekoja lamu vārdi no viņa un bļāvieni no sievietes. Tas mani netraucēja. Tas pat vairāk radīja vēlmi turpināt. Satvēris vīrieti aiz rokas es viņu pārrāvu tuvāk un pārmetu pāri tiltam ledainajā ūdenī. Sieviete to visu vērojot bija tik apstulbusi, ka nebēga un stāvēja tukšām acīm vērojot mani. Es satvēru viņu aiz jakas kapuces, kas plīvoja nelielajā vējā un pierāvu cieši pie savām krūtīm. Es skūpstīju viņas kaklu. Dīvaini, ka visur kur skūpstīju palika sarkanas pēdas. Viņa lēnām saļima manā priekšā un neizdvesa ne skaņas.
Pienākot nākamajam rītam viss kļuva skaidrs. Nekad vairs pilnmēness naktīš nedrīkstu lietot alkoholu. Savādāk aizmirstu, ka kļūstu par vilkaci un uzbrukumi cilvekiem vairs nav tādi kā parasti. Parasti tie ir izsmalcināti sākumā un pēc tam asiņu un saplosītas miesas buķete, bet tagad tikai neapzinātu dziļu vēlmju radītas tikai divu cilveku slepkavība. Paldies amatieru foto internetā, kas bija publicējuši manus upurus un ļāva visu atcerēties.
