local-stats-pixel fb-conv-api

Pieturas duets (MMT)3

54 0

sen neesmu neko publicējis, bet ceru, ka jums patiks šis mans oriģinālstāstiņš...un ceru, ka tas būs MMT pēc citiem maniem darbiem meklējiet:

http://auzans.blogspot.com/

Starp ziemas biezo kažoku, zābaku, silto dūraiņu ēru un vasaras peldkostīmu, pretiedeguma krēma un saulesbriļļu ēru eksistē arī maigā lietussargu, gumijnieku un pussilto drēbju pavasara ēra. Šoreiz stāsts ir tieši par pāris minūtēm no šīs pārmaiņu ēras. Mūsu stāsta varoņi paši ir pārmaiņu pilni, kā ziema pret vasaru viņi atšķiras viens no otra. Viņš jau no augstskolas laikiem sevi traktēja kā biznesa personu. Arī šoreiz nebija izņēmums. Šikā Gucci uzvalkā ģērbies vīrietis stāvēja autobusa pieturā zem sava lietussarga, kurš pasargāja viņu no apģērba samirkšanas, jo tā būtu katastrofa, ja viņš pēkšņi sabojātu savas drēbes. Slapjš viņš konferencē nevarēja rādīties. Jau tā diena, kad mašīna tika nodota remontā un nācās izmantot sabiedrisko transportu, bija pārbaudījums, taču lietus bija ļaunākais, ko sagaidīt. Vīrietis bija priecīgs, ka vismaz viņa ādas kurpes un Swatch pulkstenis bija ūdens droši. Tā nu viņš stāvēja pieturā un gaidīja autobusu, lai varētu ātrāk nokļūt no šīs pasaules savā ierastajā darījumu un dokumentu vidē. Viņa, savukārt, nesteidzās, viņa baudīja dzīvi. Kā parasti, aizmāršība neatstāja viņu neskartu. Taču lietussarga trūkums neliedza meitenei būt laimīgai. Lietus viņu pārsteidza negaidīti, kā brokastis gultā, svētdienas rītā. Viņa brīdi novērtēja savas drēbes, un to, ka tās paliks slapjas, taču tad apdomājās, ka viņai taču patīk tādi pārsteigumi kā brokastis gultā. Bet ja jau lietus ir tāds pats pārsteigums, kāpēc gan par to nepriecāties tāpat? Un viņa priecājās. Noautās kurpes paņēmusi rokās viņa ļāva savām kailajām pēdām sajust vēso pavasara asfaltu. Viņa sajuta lietus pilītes, kuras maigi pieskārās viņas sejai. Viņa pasmaidīja un turpināja iet uz pieturu. Par spīti lietum, viņas gaita palika arvien priecīgāka un līksmāka, tā izskatījās tik ļoti dzīva. Savukārt vīrietis attēloja akmeni, kurš sastindzis stāvēja zem savas metru diametrā lielās sausuma zonas un centās nekustēties, lai tikai apģērbs nesamirktu. Viņš ieraudzīja tuvojamies meiteni, kurai bija vienalga par slapjo laiku un drēbēm. Viņš mulsi noskatījās uz meiteni. Viņam uzreiz galvā šaudījās simtiem domu: „Kas notiks ar viņas drēbēm, vai viņa nedabūs iesnas, kā viņa tāda rādīsies darbā, kas tā vispār par attieksmi...?” Vīrietis turpināja mulsi noskatīties meitenē, kura, pieņemoties spēkā lietum šķita, ka arī pati kļuva arvien laimīgāka. Viņa priecājās par maigo lietus masāžu, kas glāstīja meitenes sārtos vaigus. Viņa priecājās par sejas vieglumu, kad no tās tika noskalota kosmētika. Meitene priecājās par peļķi, kurā iekāpa, lai pārbaudītu vai tā gadījumā nav bezgalīgi dziļš portāls uz citu dimensiju. Savukārt vīrietis bija vēl vairāk apmulsis, viņš tomēr bija džentlmenis, tāpēc sāka domāt, ko darīt ar šo savādo meiteni, kura noteikti beigs šo dienu tuvējās slimnīcas 412. palātā. Biznesmenis apsvēra domu, ka varbūt piedāvāt meitenei patvērumu zem lietussarga, taču tas bija liels risks, ka viņš varētu saslapināt savu gucci uzvalku. Viņš turpināja vērot meiteni, kura tobrīd stāvēja peļķē un izskatījās tik ļoti muļķīgi nevainīga un laimīga. Pēkšņi viņa pacēla savas acis uz augšu un paskatījās vientuļā vīrieša acīs. Viņš gandrīz atkāpās, kad tika pieķerts vērojam meiteni. Vīrietis no tiesas samulsa, un viņa domas krasi mainījās: „Sasodīts, viņa ir skaista!” Viņš mirkli klusēdams skatījās uz meitenes samirkušajām acīm, kuras nu spoguļojoties vērās pretim. Vīrietis jau vēlējās piedāvāt viņai vietu zem savas metru diametrā lielās sausuma zonas, kad viņa pēkšņi pasmaidīja. Smaids lika viņa vārdiem iestrēgt kaut kur starp kaklu un sirdspukstiem, kuru straujais ritms neļāva skaņai nākt pār viņa lūpām. Vīrietis turpināja mulsi skatīties uz meiteni, viņš nesaprata, kā tas var būt, ka viņa ir izmirkusi līdz ādai, pēc zilajām lūpām secinot, nosalusi līdz drebulim, bet tai pašā laikā laimīgākais cilvēks, kuru viņš jelkad redzējis. Bet viņa tikai turpināja smaidīt un skatīties uz vīrieti, kurš samulsis atbildēja skatienam. Viņa palieca savu galvu mazliet iešķībi, lai labāk izpētītu tumšā ģērbto klusējošo tēlu. Viņa saprata, ka vīrietis liekas simpātisks, pieklājīgs un patīkams, tāpēc meitene nolēma nebaidīties un pavaicāja: „Tu man nepiedāvāsi lietussargu?” Viņas vārdi aizlūza no aukstuma, kurš bija iekarojis meitenes balss smalkākās vārsmiņas. Vīrietis neatbildēja, viņš nevarēja sakoncentrēties, kā viņš to parasti mēdza darīt, kad konkurējošās kompānijas pārstāvji mēģināja viņu izsist no ierindas ar saviem jautājumiem. Šai meitenei tas bija izdevies. Biznesmens atzina savu sakāvi, un palieca lietussargu mazliet uz meitenes pusi, kura to pavisam ātri izmantoja un pievienojās sausajam vīrietim zem lietussarga. Viņi nu stāvēja nekustīgi un gaidīja savu autobusu, kurš vēl tik drīz nenāca. Taču nekustīgums bija tikai ķermeņos, nevis sirdīs. Vīrietis cīnījās ar savu tieksmi paskatīties uz meiteni. Viņš pieķēra savas acis, kuras nodevīgi visu laiku vēlējās paskatīties uz viņas pusi un izpētīt katru viņas sejas vaibstu. Arī meitene cīnījās ar sevi. Beidzot no aukstās lietainās dienas, viņa nonāca kaut cik sausākā vietā un atradās blakus šim noslēpumainajam, klusajam vīrietim, kurš neizdvesa ne vārda, taču izstaroja milzīgu siltumu. Viņa to spēja sajust. Taču arī meitene nevēlējās būt uzbāzīga, tāpēc viņa cīnījās pret vēlmi paskatīties uz viņa pusi. Viņiem veicās tīri labi, katrs no pāra spēja pašķielēt uz otru un paspēt paslēpt savu acu skatienu no otra acīm. Taču varbūtību teorija, vai varbūt tas bija liktenis, kurš nu aiz lietus mākoņa nejauki smīkņāja, lika viņu skatieniem netīšām saskrieties kā saskrienas cilvēki, kuri neskatās kur liek savas kājas ejot pa ielu. Kad viņu skatieni satikās metru diametrā lielajā sausuma zonā, starp acīm iedegās ugunis, un tās vairs nespēja atrauties vienas no otrām. Viņi skatījās viens otram acīs, un sajuta, ka atraduši kaut ko sev dzīvē trūkstošu un pazudušu. Vīrietis gribēja pieliekties viņai tuvāk un noskūpstīt viņu, viņa gribēja pacelties uz pirkstgaliem un apskaut tumšo svešinieku. Bet autobusa šoferis, kurš tikko bija piestājis pieturā nevēlējās gaidīt. Viņš atvēra savas smagās mašīnas durvis un izlaida no tām cilvēkus. Šķita, ka autobuss salauza burvju varu starp pieturas duetu. Meitene pēkšņi atkāpās no vīrieša un skatījās uz pasažieriem, kuri izkāpa no autobusa. Viņa vairs nesmaidīja, bet bez jebkādām emocijām pieskrēja pie viena no vīriešiem, kurš kāpa ārā no autobusa. Viņa apkampa vīrieti un sāka dāvināt viņam skūpstus uz vaiga. Mūsu biznesmenis uz to noskatījās ar vienu domu prātā: „Ak tad tā..” Viņš pēkšņi atgriezās savā darījumu pasaulē un atcerējās, kāpēc atradās pieturā. Tas taču nebija šīs meitenes dēļ, bet gan darba dēļ. Viņš saglabāja bezemocionālu seju, aizvēra lietussargu un iekāpa sabiedriskajā transportā. Vīrietis apsēdās pie loga un gaidīja, kad autobuss uzsāks savu gaitu. Klusītēm verdamās caur mitro stiklu, viņa acis atkal pievērsās šī rīta meitenes samirkušajai sejai. Pēkšņi arī viņa, kura tobrīd smaidīdama sveica savu gaidīto vīrieti, pacēla acis uz augšu un skumji paskatījās biznesmenī. Viņu skatieni savijās atkal un tie atkal spēja radīt dzirksteles, kaut vai tie tobrīd bija skumji, tie tomēr dega. Pēkšņi viņas skatiens izkustējās no vīrieša acu loka. Tas notika tāpēc, ka autobuss sāka braukt. Viņš impulsīvi atskatījās, un vērās meitenē, kura arī nu vairs nenovērsa no viņa skatienu. Viņi vēl brīdi skatījās pēdējo reizi viens uz otru tā, kā skatās gājputni uz mājām, kad viņi ziemas piespiesti dodas uz Dienvidiem. Vīrietis viņu vairs nevarēja saskatīt, tāpēc viņš pagrieza galvu atkal uz priekšu un paskatījās uz savu dokumentu mapi, un viņa galvā bija tikai viena doma: „Kāpēc es to visu daru?”
54 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

emotion

5 1 atbildēt

Uff, ku labs!

Bauda lasīt gan domas, gan valodas dēļ. Respect! ;)

4 0 atbildēt