Viņš nebija gaidījis, ka es lūgšu viņam palikt, ko varēja redzēt pēc viņa izbrīnītā skatiena. Viņš sastindzis stāvēja durvju ailē un gaidīja ko es teikšu tālāk.
- Lūdzu paliec. Man negribētos palikt vienai.
- Ja vien tu tā vēlies, skaistulīt. – viņš sacīja un iekārtojās man blakus, pirms tam izslēdzot gaismu. – Arlabunakti, mīļā. – viņš nočukstēja un noskūpstīja mani uz vaiga. Šī cilvēka apskāviens un tuvums man ļāva nedomāt par nesen notikušo un ātri vien es ieslīgu miegā.
No rīta pamodos un īsti nesapratu cik ir pulkstenis, jo ārā bija jau ļoti gaišs. Pagriezos un secināju, ka gultā esmu viena. Kur gan bija Dāvis? Nolēmu aiziet sakopties uz vannas istabu un pie reizes sameklēt kur palicis mans varonis. Lēnām izrāpos no gultas un spēru pirmos soļus. Tas nenācās viegli, jo man ļoti sāpēja ribas un kājas. Aizgāju līdz virtuvei, tad līdz viesistabai, bet Dāvja nekur nebija. Nevar būt, ka viņš mani ir pametis vienu. Apmulsusi devos uz vannas istabu, lai noskalotu seju un kaut nedaudz noslēptu zilumus, kuri klāja manu seju.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis kopš darbojos ar pūderi un tonālo krēmu, kad izdzirdēju kādu ienākam pa durvīm. Pirmā doma kas iešāvās man prātā bija biedējoša. Nevar būt, ka tas ir Kaspars. Soļi lēni tuvojās un apstājās tieši pie vannas istabas durvīm. Šķiet, ka uz mirkli es pārstāju elpot. Vien asaras no bailēm sāka birt pār maniem vaigiem un es visa trīcēju. Nu kāpēc es nepārbaudīju vai ārdurvis bija aizslēgtas.
Redzēju kā lēnām tiek nospiests vannas istabas rokturis. Es ierāvos stūrī un ar bailēm gaidīju, kas notiks tālāk. Durvis lēnām atvērās un kāds ienāca. Es biju ierāvusi galvu starp ceļiem un man bija bail to pacelt.
- Mīļā, ko tu te dari? – pārsteigts mani uzrunāja Dāvis. – Kas atgadījies? – Es nespēju viņam atbildēt. Dāvis mani pacēla no grīdas un aiznesa mani uz guļamistabu. Ietinis mani segās, viņš aizsteidzās pēc tējas. To atnesis viņš mani cieši apskāva un lika man dzert tēju, lai es spētu nomierināties.
- Kur tu biji pazudis? – raustītā balsī viņam jautāju.
- Es biju aizgājis līdz veikalam nopirkt ko garšīgu, lai tevi palutinātu. Piedod, skaistulīt, ka nepabrīdināju tevi.
- Viss kārtībā. – es to teicu gan viņam, gan sev. – Es vienkārši nobijos, ka tas varētu būt.. – nespēju izrunāt viņa vārdu skaļi.
- Beidz, saulīt. Aizmirsti par to lopu. Viņš tev vairs netuvosies. – Dāvis mani mierināja. – Tagad labāk atradīsim kādu patīkamāku nodarbi. Ko tu teiktu, ja mēs paskatītos kādu komēdiju?
- Izklausās labi. – pasmaidīju.
- Tad dod man pāris minūtes, lai sagatavotu uzkodas un tad dosimies uz privāto kino seansu. – tas bija nedaudz smieklīgi, bet arī ļoti romantiski.
- Paldies. - biju patiesi pateicīga šim vīrietim.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-21/716513
