local-stats-pixel fb-conv-api

Pieskāriens (18)2

60 0

Nebiju gatava sarunai ar policijas pārstāvjiem, bet Dāvis man neatstāja izvēles iespējas. Viņš iesāka sarunu ar kādu aptuveni 34 gadus jaunu izmeklētāju, pastāstot par notikušo un iedodot arī slimnīcas izrakstu, kurā tika minētas visas traumas un to iegūšanas iemesls.

Izmeklētājs palūdza man izstāstīt par notikušo un uzdeva neskaitāmus jautājumus. Saruna nenācās viegli, bet es pastāstīju visu, ko izmeklētājs vēlējas uzzināt, tajā skaitā arī par to, kā Kaspars jau iepriekš bija mani fiziski iespaidojis un izmantojis savu varmācīgo vēlmju īstenošanai. Visu iztaujāšanas laiku man blakus atradās arī Dāvis. Viņš neatkāpās no manis ne soli un klausījās ik vienā manis teiktajā vārdā. Paraugoties uz puisi, redzēju viņa sejā sāpes, līdzjūtību un dusmas vienlaicīgi. Tika uzrakstīts iesniegums pret Kasparu un pievienotas mana un Dāvja sniegtās liecības.

- Vai nu varam doties mājās? Esmu ļoti nogurusi un vēlos atpūsties. – vaicāju Dāvim.

- Protams, mīļā. – viņš mani maigi paņēma savās skavās un nesa mani uz mašīnu, lai gan nebiju jau tik ļoti vāja, lai neaizietu šo nelielo attālumu, līdz auto. Dāvis ieslēdza radio un mēs devāmies ceļā. Mēs nerunājām. Viņš šķita ļoti aizdomājies, bet es biju pārāk nogurusi. Šis viss man prasīja ļoti daudz spēka vairāk gan morāli nekā fiziski un pat nemanīju, ka iegrimstu miegā.

- Marta, Marta... – dzirdēju maigu balsi. – Marta, esam mājās. – šī balss sacīja.

- Mīļais, tikai vēl mazliet miega. – pasakot šo frāzi attapos. Kā es nosaucu Dāvi? Kāpēc? Biju apjukusi un nosarku. Dāvja sejā bija manāms izbrīns, taču viņš neko neteica.

- Nāc, es uznesīšu tevi augšā. – viņš mudināja mani, sniedzot man savu roku. Viņš man palīdzēja izkāpt no mašīnas un paņemdams mani uz savām vīrišķīgajām un spēcīgajām rokām, nesa mani augšā. Tikai ieejot kāpņu telpā apjautu, ka skats uz manu dzīvokli noteikti būs briesmīgs. Kaspars taču bija izārdījis visu manu dzīvokli. Taču tiekot līdz dzīvokļa durvīm, biju pārsteigta – tur nekas neliecināja par notikušo.

Viņš lēnām atvēra durvis un biju vēl pārsteigtāka – viss bija sakārtots, izremontēts, bija izvietotas jaunas mēbeles to vietā, kuras bija salauztas. Papētot kārtīgāk durvis, tām bija papildus drošības slēdži un arī signalizācija pieslēgta. Nespēju noticēt tam ko redzu un jautājoši palūkojos uz puisi, kurš vēl aizvien turēja mani savās rokās.

Kad grasījos jautāt par to, kas ir noticis ar manu dzīvokli, no viesistabas parādījās manas draudzenes, kuras mani gaidīja mājās.

- Āāā, draudzenīt. – visas steidzās mani apskaut. – Kāds prieks mums tevi redzēt mājās. Mēs tā nobijāmies, kad uzzinājām, kas ar tevi noticis. – viņas tik tiešām bija ļoti pārdzīvojušas par notikušo, taču ko gan viņas varēja padarīt.

- Bet kas ir noticis ar dzīvokli? – es vēlējos zināt.

- Mēs nevēlējāmies, ka tev būtu jāatgriežas vietā, kura tev atgādinātu par notikušo. – iesāka Sandra.

- Un tāpēc ar dažu cilvēku palīdzību mēs te padarbojāmies un parūpējāmies, lai atgriežoties mājās tu justos labi. – turpināja Madara.

- Vai tev patīk? – sekoja jautājums no Keitas.

- Protams, mīļās. Un paldies par durvīm. Droši varēšu staigāt pa dzīvokli zinot, ka kaimiņi mani neredzēs. – centos pajokot. Visi iesmējāmies.

- Bet tagad ejam nosvinēt tavu atgriešanos. – ierosināja Dāvis un devāmies uz viesistabu, kurā bija uzklāts galds ar dažādiem augļiem, uzkodām un bezalkoholisko šampanieti, jo pašlaik nācās dzert pretsāpju tabletes un vēl dažas zāles.

Atlikušo vakaru pavadījām pozitīvā gaisotnē. Neviens neuzsāka sarunu par notikušo, jo zināja, ka tad kad pati vēlēšos, tad pastāstīšu par šo briesmīgo vakaru. Ap pusnakti meitenes devās mājās, bet Dāvis palika, lai palīdzētu visu sakārtot. Viņš bija tik rūpīgs un gādīgs.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-19/715867

60 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Mmm. Rīt nākamā?
0 0 atbildēt