Izkāpu no Adriana 1967. gada Chevrolet Impala mašīnas, ko dievināju. Pa ceļam, par brīnumu, nebijām sakāvušies vai smagi ievainojuši viens otru, kas manāmi uzlaboja mūsu garastāvokli.
Brīdi pabungoju ar pirkstgaliem pa mašīnas spīdīgo, melno motora pārsegu, nevēlēdamās doties iekšā, taču zināju, ka neizsprukšu. Vēl tikai nelielu mirkli vēlējos uzkavēties Adriana klātbūtnē, jo labi sapratāmies, kas notika ļoti reti. Varbūt tāpēc, ka viens otra priekšā netēlojām vai neizlikāmies par to, kas neesam, taču negribējām to atzīt, jo bijām pārāk stūrgalvīgi.
- Tev tiešām bija jānoliek mašīna pie parādes durvīm? – tēloti draudīgi pašķielēju uz Adrianu, kā lūpas rotāja greizs smīns, liekot viņam izskatīties uzjautrinātam. Pat ļoti.
- Man patīk redzēt tevi mokāmies, - vīrietis, smiedamies un vērodams manu aktierspēli, paziņoja, un no mēteļa kabatas izvilka cigarešu paciņu. Vienu paņēmu arī es, liekot viņam tēloti saraukt labo uzaci. Nevainīgi pasmaidīju, jo man vairs cigarešu nebija.
-Nav par daudz vienai dienai? – Adrians ķircināja mani, veikli apsēzdamies uz auto pārsega un smēķēdams. Zilganie dūmu mākoņi tūlīt pat sajaucās ar gaisu, pazuzdami manam skatienam. Nespēju nepasmaidīt.
-Kopš kura laika tu atgādini izglītojošu programmu no ceļa nogājušām sievietēm, Liams? – dramatiski izsaucos un izdarīju to pašu triku ar uzaci, attēlodama viņu. Tas lika mums abiem iesmieties, par ko biju laimīga, jo Adrians ļoti reti jutās ar kādu kopā atbrīvots, radīdams iespaidu, ka ir nejūtīgs pret visu apkārt notiekošo, taču zināju, ka tā ir tāda pati izlikšanās, kā manējā.
Katram no mums skapī bija skelets, ko nevēlējāmies atklāt. No kā bēgām. Ko ienīdām. Nevarējām padarīt par nebijušu, lai cik ļoti vēlētos, taču jautājums nemainīgi saglabājās - kāds?
-Labi, labi, - Adrians, tīkamiem un klusiem smiekliem pasmējās, ar kāju samīdams izsmēķi, - Ņem, citādi nosalsi!
Viņš novilka savu melno kašmira mēteli un apklāja to ap maniem pleciem, neļaudams bilst ne vārda. Taču es nemaz to nevēlējos darīt.
Siltais mētelis ieskāva augumu, likdams atkāpties aukstumam. Jutu tā patīkamo smaržu un labpatikā savilku to ciešāk ap sevi. Mētelis sniedzās līdz potītēm, neļaudams salt arī kājām, par ko nopriecājos. Noteikti pa gabalu izskatījos pēc nāves, kurai rokā atlika vien ielikt izkapti, taču man bija vienalga, jo domāju, ka sastrīdēsimies jau paceļam un sabojāsim garastāvokli vēl vairāk, kā no rīta. Taču tā nenotika.
-Paldies, Adrian! – vienkārši pateicos, nemēģinādama pretoties, liekot vīrietim izbrīnīties, taču viņš tūlīt to noslēpa aiz rūpīgi, gadiem ilgi slīpētās maskas. Pat nosaucu viņu vārdā, kas vien jau par kaut ko liecināja, liekot vīrietim pasmaidīt. Arī man.
-Atā, Belle. – viņš man pamāja un, iekāpis mašīnā, aiztraucās pa ielu, nozuzdams skatienam. Mirklis bija pagaisis, taču nejutos apbēdināta. Prātā tikai skanēja vārds Belle, kādā Adrians mani sauca tikai tad, kad bija viņš pats.
