-Tu vēl esi dzīva? – tas bija pirmais, ko dzirdēju, kad atvēru acis, ko uzreiz arī samiedzu. Balss likās tāla un neredzēju runātāju.
-Nē, - atbildēju un pārsedzu segu pāri galvai. Man bija pat vienalga, kas ar mani runāja un kur atrados, gribēju tikai gulēt. Ieelpoju svaigo smaržu no palaga, kas atgādināja lietu un mežu. Sažņaudzu palagu un ielpoju tīkamo smaržu vēlreiz. Biju tik daudz to jutusi un gribēju just vēl, taču tad mani skāra atklāsme. Palags smaržoja pēc Adriana.
Uzreiz pielēcu kājās, taču straujās kustības dēļ sareiba galva un redze aizmiglojās. Vairs neredzēju pamatu zem kājām, taču paspēju pieķerties pie sienas. Manīju, ka uz krēsla rūpīgi bija salocītas manas drēbes un ne mirkli nešaubījos, ka to izdarījis mājas īpašnieks.
-Liams? – skaļi saucu Adrianu un izgāju no guļamistabas, nometot palagus uz zemes. Mugurā man bija tikai apakšveļa, taču bija vienalga, jo viņš tāpat bija redzējis mani arī kailu.
-Labojums. Tu gribēji teikt – labrīt un paldies, Adrian, ka nepameti mani vienu un izglābi teju vai no nāves. – viņš, savā ierasti kaitinošajā un sarkastiskajā manierē iesāka, likdams man pārdomāt viņa teikto.
-Jokošana nekad nav bijusi tava stiprā puse, - mēģināju atdarināt viņa vīzdegunīgo un kaitinošo toni, kas patiesībā, man patika, taču es nemūžam to neatzītu.
-Jā, - mani neatlaidīgi vēroja spoži zaļas acis, kas bija nopietnas, - tāpat kā tava stiprā puse nav panest medikamentus ar alkoholu.
Neko vairs neteicu, jo neuzskatīju to par vajadzīgu. Adrians visu lieliski zināja, taču - bija par vēlu. Jutu sevī kaut ko līdzīgu vilšanās un nožēlas sajūtai, kas mani dedzināja un pārņēma prātu, taču vienu zināju skaidri - kāda daļa manis bija salūzusi. Jutu Adriana skatienu, taču nevēlējos neko teikt. Es zināju, ka viņš saprot un vārdi pat nebija vajadzīgi.
Apsēdos uz virtuves letes. Ieraudzīju vīrieša iecienītākās markas cigarešu paciņu un veikli aizsmēķēju cigareti, taču Adrians, atspiedies pret durvju stenderi, turpināja vērot. Vilku cigarešu dūmus arvien alkatīgāk, it kā vēlēdamās, lai tie aizpilda tukšumu manī. Nometu izsmēķi un izķeksēju nākamo cigareti, turpinādama rotaļāties ar šķiltavu, kas patīkami iegūla plaukstā. Raudzījos uz smalkajiem gravējumiem, kas atgādināja senas rūnas, taču neizpratu, ko tās nozīmē. Lūkojos ugunī un laiku pa laikam pārslīdēju tai pāri ar pirkstu.
Zināju, ka ilgi vairs neizvairīšos, tādēļ aizmetu gravētās šķiltavas prom. Beidzot paskatījos arī uz viņu, taču Adrians turpināja uz mani lūkoties. Zīdainie, melnie mati sniedzās līdz pleciem, aizsegdami kraukļa tetovējumu, kas rotāja viņa kaklu, taču zaļās acis bija aukstas un tālas. Viņa garais stāvs bija atspiedies pret durvīm, taču jutu, cik saspringts ir Adrians.
Prātoju, par ko viņš domā, taču tā šķita kā neatrisināma mīkla. Es nespēju izdibināt viņa domas, tāpēc nezināju, kā rīkoties.
-Ieraudzīji ko sev tīkamu? – uzliku ierasto, vēso masku, neatklādama to, ko jūtu patiesībā. Zināju, ka zobgalīgais tonis viņu kaitina.
Adriana seju nepameta stingais skatiens, un acīs neredzēju ne mazāko uzjautrinājumu. Saspringtais žoklis un asie vaibsti viņu darīja ellīgi seksīgu, taču nenovērsos.
-Esmu pietiekami redzējis, - viņš turpināja un apgāja ap leti, liekot manai sirdij sisties straujāk. Banāli, bet tā bija vienmēr.
Darīju tāpat kā viņš – aizklāju savas kārtis un izlikos, ka man par viņu vienalga, taču zināju, ka tā nav tiesa. No visas sirds vēlējos zināt, vai viņš jūtas tāpat, vai arī es esmu kārtējā rotaļlieta. Viņa acis bija dažu sprīžu attālumā no manām, un vēsie pirksti aizskāra manu plecu. Tas bija pēdējais piliens un vairs nespēju valdīt pār savām emocijām, kas plūda pāri malām.
Adrians vienmēr izskatījās savaldīgs un aukstasinīgs, taču es vairs nespēju valdīt pār sevi. Iecirtu nagus vīrieša skaustā un ar kāju apvijos viņa viduklim, savīdama mūsu mēles vienā veselā.
Jutu viņa dedzīgo atbildi skūpstam un likās, ka eksplodēšu. Ķermenis dega kā ugunīs un beidzot sev atzinu, ka gribu Adrianu Liamsu tikai sev, taču nepameta šaubas, vai to vēlas arī viņš. Adriana vēsie pirksti klejoja pa muguru un ar veiklu kustību viņš noslidināja krūšturi no mana auguma. Likās, ka spēju darīt jebko un man ir tik daudz enerģijas, kā nekad, taču brīdī, kad sajutu viņa aukstās lūpas pie auss, pārtraucu.
-Nē. – raudzīdamās zaļajās acīs atbildēju, un atstāju viņu vienu, taču reibinošās sajūtas vietā radās tikai rūgtums un sāpes.
Es zināju, ka Adrians gribēs, lai saku, ka piederu viņam, taču es to nespēju. Viņš to gribēja vienmēr, taču man likās, ka tad viņš dabūs to, ko vēlas un pametīs mani, uzskatīdams par tādu pašu, kā viņa pārējās ‘’aizrautības. ‘’
