local-stats-pixel fb-conv-api

Pelni mūsu rokās. 55

103 0

Piezvanīju savam šoferim un gaidīju pie bāra, jo zināju, uz kurieni došos. Laiku pa laikam uzmetu iesāņus skatienus apkārtnei, bet nevienu neredzēju, par ko nopriecājos. Pēc dažām minūtēm Viktors bija klāt, sasveicinājāmies un tiku iesēdināta melnajā Rolls Royce Phantom. Izskatījās, ka atvaļinājums pusmūža vīrietim bija devis jaunu sparu, ko atzinu par noderīgu. Nolēmu, ka viņam iedošu prēmiju, jo tā nopelnīta pavisam godīgi.

-Uz kurieni dosimies? – lietišķi vaicāja Viktors, raudzīdamies uz mani atpakaļskata spogulī. Melnajos matos vietām bija sirmi pavedieni, taču citādi – viņš, laikam skrienot, nebija mainījies. Tas pats vecais, labais Viks.

- Paņem manu grafiku, - uzsaucu, novilkdama augstpapēžu kurpes, - tur jābūt skatei.

-Atvainojiet, - viņš, raukdams pieri, iesāka, - mēs esam jau krietni nokavējušies. Viktora skatienā bija redzamas raizes, jo viņš noteikti domāja, ka to nezinu.

-Nē, nē, - apmierināti apgūlos sēdeklī, - man padomā ir kas interesantāks, kā piedalīšanās.

Vairāk paskaidrojumu nebija. Viktors profesionāli manevrēja starp mašīnām un ātri traucās uz noteikto skates vietu, taču es – ļāvos sev nesaprotamām pārdomām.Ieradāmies ļoti ātri un pateicos Viktoram, kas galanti pamāja un palīdzēja man izkāpt. Pateicos šoferim un atvēlēju turpmāko vakaru brīvu. Paņēmu kurpes rokās un devos iekšā ēkā, kurā notika skate. Manā sejā bija pašapmierināts smaids, kad visi, kam pagāju garām, blenza nopakaļ.

Dzirdēju melodisku, glāsmainu mūziku un sekoju tai, iebrūkot pa greznajām durvīm brīdī, kad modeles, iznesīgiem un veikliem soļiem, demonstrēja tērpus. Apmeklētāji, kritiķi un dizaineri, mutes atplētuši, lūrēja uz mani. Visi apklusa, nespēdami noticēt tam, ko ieraudzījuši, taču es, nelikdamās ne zinis, šķērsoju zāli, pamādama atnācējiem. Apsēdos pirmajā rindā un apkārtējiem veltīju pašapmierinātu smaidu, aicinādama turpināt sarunas.

***

-Burvīgi! – sarkastiski attēlodama jūsmotājus, izsaucos, taču pārējie bija kā sastinguši un nepārtraukti veltīja man nosodošus, ieinteresētus un reizēm – aizvainotus skatienus. Visi fotogrāfi bija sapulcējušies ap mani, atstādami novārtā pārējo.

-Paklau, - dzirdēju pie auss čukstam Naidželu, – sēdi mierīgi un netaisi traci. – vīrietis piekodināja, taču balsī bija jaušams arī brīdinājums.

-Hei, - uzsitu knipi un skaļi saucu - kāds var atnest kaut ko grādīgu, ko? – nepacietīgi skatījos apkārt, taču jutu tikai ielāku cilvēku drūzmu ap sevi, līdz viss sāka griezties virpulī un nejutu pamatu zem kājām, taču ar laiku pie šķebinošās sajūtas pieradu.

-Gatavais aunu bars, - nepacietīgi nomurmināju un izstiepu kājas, nepārtraukti bakstīdama Naidželu un apsmiedama viņa dzelteno žaketi, kas lika izskatīties viņam kā citronam. Pamatīgi skābam citronam. Es gribēju ēst, skriet, runāt ar kādu un darīt vēl vismaz desmit lietu reizē, taču tikai sēdēju, kas darīja mani arvien nemierīgāku un nervozāku. Mute pēkšņi atgādināja tuksnesi un dzēru vīnu pa taisno no pudeles, lai remdētu slāpes, jo glāzei netīšām norāvu kājiņu. Ups.

-Še, iedzer, - pastiepu viņam sarkanvīna pudeli, no kuras tik tikko dzēru. – Varbūt atlaidīs nervus. – uzjautrināti pasmaidīju, taču vīrieša sejā jau bija lasāms niknums.

-Tu laikam esi aizmirsusi, kur atrodies, - viņš, sakostiem zobiem, čukstēja, - Es tev nevēlu neko sliktu, taču, lūdzu, dodies prom. – balss kļuva maigāka un uztrauktāka.

- Nē, Naidž, - šūpodama kājas atbildēju, - es atrodos tur, kur man bija jābūt. Vai ne tā?

103 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt