local-stats-pixel fb-conv-api

Pelni mūsu rokās 4.3

83 0

Iekšā viss vārījās. Nervi atgādināja niecīgus diegus, kas pie mazākās iespējas var tikt pārrauti. Nopūtos un mēģināju nomierināties, saprazdama, ka arī mana rīcība bija patiesi netaktiska, taču bija apnicis kāda priekšā taisnoties. Par ko gan man bija jābūt tik ļoti pateicīgai tieši viņai? Visu lielo darbu paveicu es pati un Naidžels, kurš kontrolēja pārējos.

Novaidējos un teju vai iespēru pa tuvumā esošo miskasti. Laikam tas neuzlabotu pašreizējo stāvokli, tāpēc, uzmetusi tai ilgpilnu skatienu, aizgriezos, lai neizdarītu vēl kādu muļķību.

Kādu brīdi stāvēju un domāju, ko darīt tālāk. Skaidrs bija tikai tas, ka skatē manis nebūs. Jā, es rīkojos kā sasodīta knīpa, taču man vajadzēja atslodzi, jo daļa cilvēku pat nemēģināja un nesaprata, kā jūtos es.

Klusībā sāku nožēlot, jo tas bija riebīgi pret cilvēkiem, kuri rēķinājās ar mani, taču nebija spēka turpināt. Somā atradu antidepresantu iepakojumu un monotoni apēdu vairākas tabletes, līdz tāfelīte bija tukša. Neticēju, ka tas līdzēs un, izmezdama čaukstošo iepakojumu miskastē, devos prom, ļaudama kājām mani vadīt, kamēr kāds vēl nav mani pamanījis.

Pēc stundas attapos kaut kādā nožēlojamā bārā ar pustukšu viskija pudeli rokās. Roku atbalstīju pret zodu un veltīju bārmenim apskurbušu smaidu, turpinot runāt par dzīvi un vēl tik pat bezjēdzīgām tēmām.

-Un kā domā, tu, Džerald, vai ir vērts dzīvot? – pēc savu pārdomu izstāstīšanas pajautāju viņam, jo viņš ne reizi mana stāsta laikā mani nebija pārtraucis. Varbūt pat neklausījās? Kas to lai zin.. Iedzēru malku no pudeles un turpināju vērot, kā viņš spodrina leti, taču ašās kustības šķita sirreālas, liekot reibt vēl vairāk.

-Protams, ka ir, - viņa darbošanās nemitējās. Šķita, ka letē būs izberzts caurums. – Dzīve sniedz vairāk, nekā tu domā. Jā, reizēm tā ir mēsls, taču nav nemaz tik draņķīgi, vai ne? – vīrietis nometa lupatu un palūkojās uz mani.

-Nezinu, - pavisam godīgi atbildēju, apļodama pirkstu ap pudeles kakliņu, - paraudzījusies spogulī, kas karājās blakus Džeralda stāvam, sapratu, ka atgādinu jenotu, jo tumšās ēnas bija izsmērējušās, un mati veidoja tādu kā ligzdu. – Es izskatos nožēlojami, vai ne?

Džeralds brīdi klusēja un līdzjūtīgi pasmaidīja, taču atbildi pat nevajadzēja. Es sāku smieties. Krampjaini un skaļi, līdz sāka trūkt elpas, taču viņš neizpratnē vēroja mani. Gandrīz nokritu no krēsla, taču paspēju ieķerties letē, kad mani no zemes šķīra vien daži centimetri.

-Tu nezini, kas es esmu, vai ne? – smiekli skanēja aizžņaugti un pa brīdim izlauzās vēl skaļāki, taču mēģināju atgūt mieru.

-Kāpēc gan, lai es zinātu? – vīrietis paraustīja plecus, un nospriedu, ka viņš uzskata mani par jukušu.

-Nekas, nekas, Džerij, - pārliecos pār leti un uzsitu viņam pa plecu, - kādu dienu vēl pie tevis atnākšu.

Viņa seja vēl vairāk pauda, ka esmu nenormāla, taču mani tas neinteresēja. No somas izķeksēju vairākas banknotes un iespiedu tās vīrieša saujā.

-Šodiena ir tava laimīgā diena. – pasmaidīju un, turēdamās gar sienām, izstreipuļoju no bāra, atstādama viņu vienu un pamatīgi apjukušu, jo labākajā gadījumā vīrietis uzskatīja mani par prostitūtu, narkomāni vai alkoholiķi. Varbūt par nenormālo, taču arī uz šo jautājumu man atbildes nebija.

Gan man, gan citiem bija daudz jautājumu. Par ko? Par mani pašu, taču klusībā apzinājos, ka uz visiem nevaru atbildēt, bet brīžiem ilgojos kaut varētu. Arī šobrīd..

83 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt