Pelni mūsu rokās. 25.0

Mirkli sēdēju un nolūkojos, kā Beneta gatavojas doties pēc Adriana, taču spēji pārdomāju.
- Nē, - palūkodamās uz sievieti sacīju. - Es vēl tam neesmu gatava.

Zināju, ka varu paļauties uz Adrianu, jo mūsu starpā bija zudusi izlikšanās un spēle ar jūtām. Bija iestājusies sava veida uzticība, taču man bija bail iznīcināt šo līdzsvaru. Pagaidām nebiju gatava viņam atklāt visus sīkumus, jo tas bija smagi priekš manis. Zināju, ka Adrians mani nenosodīs un sapratīs, tomēr nolēmu, ka jānogaida. Pašu galveno viņš zināja, un ar to pietika. Vismaz šobrīd.
- Es saprotu, - Beneta viegli pamāja un apsēdās man pretī. - Nekad nav viegli kādam atklāt savas pagātnes tumšo pusi, taču galvenais, iemācīties sadzīvot ar to pašai. - viņa vēlreiz man veltīja dziļdomīgu skatienu un uz mirkli apklusa. - Atklāj tik, cik esi gatava atklāt, taču nesāpini ne viņu, ne sevi ar klusēšanu.

Zināju, ka mūsu tikšanās būs smaga, taču šķita, ka ar katru minūti tā kļūst vēl smagāka.
- Es zinu, - pavisam klusi nopūtos. - Man vienkārši šķiet, ka es neesmu pietiekami labs cilvēks un man bail, ka savās problēmās pazudināšanu arī Adrianu. Neviens no mums nav eņģelis, arī viņš nav balts un pūkains, pat ne tuvu tam, taču šķiet, ka mums kopā esot, rodas katastrofa. Mēs neprotam teikt to, ko patiesi domājam, noslēdzamies un izvairamies viens no otra, līdz satiekamies un visu sarežģījam vēl vairāk. Es mīlu viņu un viņš mīl mani, taču tai pat laikā to neprotam darīt, nesāpinot viens otru. Kad neesam kopā, esam greizsirdīgi, taču esot kopā, visu sabojājām. Tā ir viena sasodīti kropla mīlestība, Beneta.

Ievilku elpu un vēlreiz paskatījos ārā pa logu. Redzēju kā Adrians, atspiedies pret mašīnas spīdīgo kapotu, smēķē. Pēkšņi gribēju sekot viņa piemēram, taču man Benetas klātbūtnē bija neērti to darīt, tāpēc atturējos.

- Mīlestība nekad nav vienkārša, - Beneta viegli pašūpoja galvu. - Tu tiksi galā. Reizēm tā sarežģītākā mīlestība ir visstiprākā, tikai par to ir jācīnas.

Noriju kaklā sakāpušo kamolu un viegli uzsmaidīju pretī sēdošajai sievietei, taču smaids nācās ar grūtībām, jo šķita, ka esmu izķidāta no iekšas un viss asiņo. Šodienai pietiks. Es vairs nevēlos par to runāt.

Šķita, ka viņa mani sapratusi tikai no acu skatiena vien.
-Neliksim Adrianam ilgāk gaidīt. - arī Benetas smaids likās nedaudz samocīts. - Kad tu atkal atbrauksi? - sievietes sejā bija redzama cerība, kas iedvesa manī siltumu.

- Pavisam drīz. Es apsolu.
Ļāvos apskāvienam un, uzvilkusi tumšo mēteli, pametu omulīgo māju, kuras sienās tagad glabājās ne tikai viņas, bet arī mani noslēpumi.

* * *
- Tu izskaties noskumusi. - Adrians klusi noteica, kad iebraucām pilsētā. Sniedzos pēc vēl vienas cigaretes, taču paciņa bija tukša.
- Nē, - caur skropstām paraudzījos uz Adrianu un saviju mūsu plaukstas kopā. - Vienkārši ir daudz vielas pārdomām. Mēs nebijām tikušās vairākus gadus un bija daudz, ko teikt un uzklausīt.

Adrians ar norūpējušos skatienu paraudzījās uz mani, itkā izvērtēdams, vai ir pamata raizēties. Viņa skatiens joprojām neatlaidās, un Adrians atglauda manu tumšo matu šķipsnu. - Ja tu vēlies ar mani parunāt par kaut ko, es vienmēr būšu tev blakus. Tikai saki man, labi?

- Labi, Adrian.
- Apsoli.
- Es apsolu.
- Un ko tu man apsoli?
Pārbolīju acis un klusi iesmējos. - Es apsolu, ka vienmēr ar tevi runāšu par to, kas mani nomāc.

Adrians piemiedza man ar aci un uzsmaidīja. - Lieliski.

Pēc mirkļa iegriezāmies manas mājas pagalmā un Adrians iebrauca auto garāžā. Viņš džentelmeniski atvēra man mašīnas durvis un paklanījās, izvilinādams smieklus.

- Tev nepiestāv būt džentelmenim, - pilnā nopietnībā teicu, taču nenoturējos neiesmiedamās.
- Es zinu, - viņš pavisam brīvi iesmējās, pastiepdams man plaukstu, ko saņēmu savā. Bija patīkami redzēt Adrianu šādu, jo viņam tas piestāvēja.

- Vai zini, no mums neiznāk nekāds smalkais pāris, - Adrians uzsmaidīja, vezdams mani uz liftu. - Mēs vienkārši nepiederam parastiem snobiem, jo viņi ir pārāk stīvi.

Nedaudz sarāvos pie vārda "pāris." Vai mēs tagad esam kopā pa īstam?

Pamanīdams manu sejas izteiksmi, Adrians uzmeta pavisam nopietnu skatienu, kas uz mirkli lika man sastingt, jo tajā vairs nebija ne dzirksteles no iepriekšējās jautrības.

- Kas notika, Adrian? - ieskatījos zaļajās acīs.
- Es negribu visu sabojāt. Vismaz ne šoreiz. Es apsolu, ka centīšos darīt visu, lai tu būtu laimīga, tikai nevēlos to sasteigt. Man bail, ka tad, ja salaidīšu kaut ko dēlī, pazaudēšu tevi.. pavisam.
- Adrian.. - iesāku, taču viņš neļāva man pabeigt.
- Nepārtrauc mani, Bella. Es gribu, lai šoreiz viss ir nopietni un apsolu, ka darīšu visu iespējamo, Lai tā arī būtu.