Pelni mūsu rokās. 23.2

Pēc vairāku stundu brauciena, Adrians apstādināja mašīnu pie kādas pavisam vienkāršas, sarkanbrūnu ķieģeļu mājas, ko nekad iepriekš vēl nebiju redzējusi. Motora rūkoņa apklusa un nodevāmies klusumam. Pagalmā bija redzams plašs, sakopts dārzs un neliels dīķis, kam pāri sniedzās šaura laipa.

- Ko mēs šeit darām? - joprojām vērodama mājas apkārtni, jautāju Adrianam, kurš ar pirkstiem bungoja pa auto stūri. Viņš uzreiz neatbildēja, taču tad, kad paskatījās uz mani, dziļdomīgais skatiens neatlaidās.

- Šeit dzīvo Beneta. - viņš beidzot atbildēja, liekot aizrauties manai elpai. Jutu sirds straujo dauzīšanos, taču nespēju neko atbildēt, jo kaklā bija iestrēdzis rūgts kamols, ko vairāk nevarēju norīt.

- Tas nav iespējams, Adrian, -centos runāt pārliecinoši, taču nedaudz trīcošā balss mani nodeva. Piespiedu sevi ielūkoties viņa acīs. - Beneta nomira.

- Nē, - vīrietis ar saudzīgu skatienu uzlūkoja mani. - Es viņu atradu, Bella.

Ar miglainu acu skatienu vēlreiz aplūkoju māju un nespēju noticēt, ka tajā dzīvo viņa, Beneta Fraisa, sieviete, kura mani izglāba no pašas radītā posta, kam gandrīz ļāvos atkal.

Jo ilgāk skatījos, jo smagāk kļuva. Mēģināju saglabāt ārēju, nesatricināmu mieru un dziļi ieelpoju. Visbeidzot noriju kaklā sakāpušo kamolu, tomēr šķita, ka tā vietā izveidojas desmit jauni.

- Klau, - Adrians saņēma manu roku, kam nepretojos, - Es nezinu, vai šī bija laba ideja, taču, ja neesi gatava, mēs varam braukt prom.

Satvēru viņa roku ciešāk, ieskatīdamies viņa sejā, kurā bija redzamas raizes. Mirkli nespēju izšķirties, ko darīt. Likās, ka sirds sašķīst vairākās, sīkās drumstalās.

- Paldies par visu, ko tu dari, bet.. - ievilku elpu, taču pakrūte smeldza arvien sāpīgāk, līdz šķita, ka sāpes pārņem visu ķermeni.

Adriana seja pauda sapratni, un viņš iedarbināja mašīnu.
- Nē, - klusi sacīdama, aizskāru viņa muskuļoto plecu. - Esmu tev pateicīga, Adrian. Ļoti, ļoti pateicīga.

Nezinu, kas ar mani notika, taču vairs nespēju izturēt un pagriezu viņa seju pret sevi. Zaļās acis sastapās ar manām un piespiedu savas lūpas viņējām.

Tas nebija tāds skūpsts, pie kādiem bijām pieraduši. Tajā nebija jūtama tikai kaisle, bet jaucās gan patiesas jūtas, gan mīlestība. Šķita, ka ķermeni ieskauj sargājošs siltums. Beidzot es biju pārliecināta, ka viņš pret mani jūt to pašu, ko es pret viņu. Es viņu mīlēju.

Lietus norima pavisam un Adrians uzmanīgi raudzījās uz mani, pievērsdams skatienu manām lūpām. Šķita, ka viss ķermenis deg.

- Es mīlu tevi, Bella. - bija dzirdams pavisam kluss, nedrošs čuksts. - Reizēm pat tik ļoti, ka man sāp.

Adriana acīs bija redzams satraukums par pateikto, taču uzreiz to apslāpēju.
- Es arī tevi mīlu. - tikpat klusi nočukstēju, nespēdama noticēt, ka beidzot to biju atzinusi skaļi. Gan sev, gan viņam. Šķita, ka to varētu teikt mūžīgi.

- Neuztraucies par mani, - uzsmaidīju Adrianam un izkāpu no mašīnas. Ar katru sperto soli, sirds dauzījās arvien ātrāk. Šķita, ka tā vairs nekad neatgūs vienmērīgu ritmu, tāpēc, ievilkusi dziļu elpu, piezvanīju pie durvīm.