Vēroju rokās esošo plastikāta maisiņu un dzirdēju savus straujos sirdspukstus. Asins šalkoņu ausīs. Nevienmērīgo elpu.
No visa spēka mēģināju turēties pretī kārdinājumam, kas mani pārņēma, kad pieskāros kokaīnam. Tā bija pirmā reize, kad turēju to rokās pēc Īana nāves. Es ar visu savu būtību to alku un vienlaikus ienīdu. Neskaitāmas dienas biju vēlējusies to sadabūt, taču vienmēr pratu turēt sevi grožos, jo tas nebija manā tuvumā, taču tagad, kad to jau turēju rokās.. es vairs nespēju. Nebija medikamentu, kas spētu aizstāt reibinošās sajūtas pēc kokaīna iešņaukšanas.
Jutu sevī atgriežamies visas agrākās emocijas, tikai šķita, ka tās ir vēl asākas, izteiktākas. Ķermeni pārņēma adrenalīns, jo biju tam gatava. Neliela, saprātīga prāta daļa balsī kliedza, lai metu to draņķi prom, taču nevēlējos par to pat domāt.
Trīcošām rokām joprojām uz to raudzījos, būdama gatava tūlīt pat to sadalīt. Es tik ilgi biju gaidījusi šo mirkli.. Visas domas par tā sūtītāju bija izzudušas, jo mani interesēja tikai un vienīgi maisiņa saturs. Es vēlējos to pēc iespējas ātrāk. Man patika sajūta, kad izzūdu es pati un viss, kas atrodas apkārt.
Es to alku.
-Kas tas? – mani pamatīgi iztrūcināja pazīstama vīrieša balss un jutu plastikāta maisiņu izslīdam no pirkstiem. Sirds joprojām neprātīgā ātrumā dauzījās un beidzot sajutu bailes, kas caurstrāvoja gan prātu, gan ķermeni.
-Es.. es nezinu! – balsī ieskanējās viegla histērija, jo sapratu, cik tuvu esmu bijusi vēl vienam klupienam bezdibenī, kas šoreiz mani vairs nesaudzētu. Ar nagiem ieķēros rokā un joprojām jutu sirds straujo dauzīšanos un smago elpu. Es biju tik tuvu..
Adrians tūlīt pat bija pie manis un pacēla izslīdējušo maisiņu, ar stingru skatienu raudzīdamies manā baiļpilnajā sejā.
-Kur tu to ņēmi? – viņš sakostiem zobiem jautāja, pieķerdamies pie manas rokas un skatīdamies acīs.
Skatiens bija aukstasinīgs un uz mirkli man kļuva bail, jo viņa sejā vairs nebija ne kripatas siltuma. Seja izskatījās auksta un sveša.
-Es to nedarīju, Adrian, - satvēru viņa roku ciešāk un raudzījos acīs, - man to.. atnesa.
Aptvēru, cik muļķīgi tas izklausās, taču Adrians atkal mani nopētīja, saprazdams, ka tiešām to neesmu darījusi, kas lika man justies nedaudz vieglāk.
Tiesa, nepaspēju, bet būtu izdarījusi.. Klusībā lādējos un nīdu sevi par to, ka atkal biju vāja. Sasodīti vāja, jo joprojām nespēju tam turēties pretī. Nespēju.
Novērsos no Adriana un piegāju pie loga, vērodama pilsētu. Nespēju skatīties viņa acīs, jo negribēju atzīt visu, kā notika patiesībā. Tikai stāstīju par to, ka kokaīnu kāds man ir atsūtījis. Vairs ne pušplēsta vārdiņa. Kāds, kurš visu zina.
-Tevi grib iegāzt, varbūt pat šantažēt, - Adrians soļoja pa telpu, taču neizrādīja savu nemieru. – Kāds visu zina, Bella un grib, lai tu uz tā draņķa uzsēstos atkal.
-Jā. – pēc ieilguša klusuma brīža sausi atteicu, joprojām vērodama lietaino, drūmo pilsētu, ko klusībā salīdzināju ar savu dzīvi. – Tu jau pats zini, ka bijušo narkomānu nav un nemēdz būt.
Iestājās klusums, jo šķita, ka neviens no mums neko vairs nevēlas teikt, bet pietika ar to, ka Adrians sapratis visu, ko noklusēju. Kad beidzot pagriezos pret viņu, viss atspoguļojās vīrieša sejā.
-Es tev palīdzēšu. – viņš pārliecinoši teica, nelikdams ne mirkli šaubīties. – Tikai brauc man līdzi.
- Labi. - vairs nebija spēka strīdēties, jo bija atlicis tikai nogurums un.. bailes par to, ka viss var sākties no jauna, taču zināju, ja tas notiks, tad būs daudz smagāk, kā iepriekš. Tā būs mana iznīcība.
