-Tava krāsa ir sarkanā. – klusi noteica Žans, uzmanīgi sprauzdams adatas vīna sarkanās zīda kleitas augšdaļā. Pacēlu rokas, lai netraucētu viņam un nopētīju sevi spogulī, kas atradās pretī.
Kleita ideāli piegūla augumam un smalkās krokās sniedzās līdz zemei. Kreiso kāju izcēla šķēlums, taču augšdaļa līdzinājās korsetei, kas izšūta ar austrumnieciskiem rakstiem un ziedu motīviem. Kleita bija Žana pats labākais darbs un biju gatava derēt, ka tā viņam atnesīs kaudzi naudas.
-Ļoti skaista, - joprojām raudzījos spogulī, kamēr Žans pielaboja kleitas plecu daļu, sasprauzdams to nedaudz ciešāk. Vīrieša veiklā darbošanās nemaz netraucēja. Laiku pa laikam viņš pārmija dažus vārdus ar asisteni, kas sēdēja malā un noraudzījās uz mums, taču viņai darboties neļāva.
-Tagad tā pieguļ ideāli, - Žans nedaudz atkāpās un aplūkoja mani, likdams apgriezties. Uzreiz paklausīju un izpelnījos gan viņa, gan jauniņās asistentes komplimentus, kuros joprojām bija jaušama biklība. Uzsmaidīju meitenei, nedaudz iedrošinot viņu, jo zināju, ka nav viegli aprast ar jaunu darba vietu, taču viņai bija paveicies, jo Žans nebija tik nervozs kā Marko vai Naidžels. Žans bija pretpols Naidželam un Marko, kas līdzsvaro abus talantīgos, taču karstasinīgos dizainerus.
Vēl mirkli Žans stāvēja un aplūkoja kleitu. Izskatījās, ka viņš kaut ko nopietni pārdomā, tāpēc nevēlējos viņu iztrūcināt un apklusu.
-Šis būs vienīgais eksemplārs, - Žans beidzot nolēma. – Gribu, lai kleitu demonstrē tikai tu.
Neticīgi paskatījos uz Žanu un prātoju, vai viņš ir pie pilna prāta, jo kleita bija lieliska, turklāt, ja tiktu izveidota līnija, viņa slava dubultotos. Vēlējos vest viņu pie prāta, jo zināju, ka kleita apburs ne vienu vien.
-Žan? – pacēlu skatienu un paraudzījos uz vīrieti, - Tu to domā nopietni? Šī kleita ir tavs labākais veikums.
Vīrietis vēl mirkli skatījās man acīs, taču tad asi, noraidoši papurināja galvu. - Es to nepārdošu.
Viņa acis mirdzēja, lūkojoties uz kleitu un lūpu kaktiņos bija jaušams lepnums par veikumu. Sirsnīgi pasmaidīju par viņa prieku, jo zināju, cik daudz negulētu nakšu kleita viņam aizņēmusi, nemaz nerunājot par iztukšotajiem Martini.
-Es vēlos, lai kleita būtu tikai viena. – Žans uzsmaidīja, atklājot perfekti baltu zobu rindu. - Un to demonstrēsi tu.
Raudzījos uz Žanu, nespēdama izprast viņa domu gājienu. Nedomāju, ka viņš reiz ko tādu darītu, taču neko nejautāju, jo tas bija viņa lēmums, ko cienīju. Asistentes sejā gan bija acīmredzams izbrīns un izskatījās, ka viņa grasās protestēt, tomēr neko neteica, jo saprata, ka šobrīd labāk paklusēt.
- Paldies, Žan. - vienkārši atteicu, nejautādama kādēļ viņš tā dara.
- Tieši tas man tevī patīk. Tu nekad neuzbāzies ar liekiem jautājumiem un nekrīti nevienam ap kaklu. - vīrietis pamāja un devās prom, taču uzreiz pa durvīm iebrāzās Selīna, medainajām matu cirtām plīvojot.
- Oho! - viņa uzreiz nopētīja man mugurā esošo kleitu, taču tad pievērsās Žanam apbērdama viņa darbu ar komplimentiem, kas no malas izklausījās diezgan lišķīgi. Nepievērsu uzmanību viņas augstajai balsij un kaitinošajiem, uzspīlētajiem smiekliem par kādu, no viņas mutes izskanējušu, joku. Turpināju ignorēt viņas uzmācīgos mēģinājumus uzsākt sarunu arī ar mani līdz mirklim, kad viņa manās rokās ielika samtainu, tumšzilu kastīti, kas bija apsieta ar melnu lenti.
- Kas tad tas? - nedaudz saraucu pieri, rokās turot kastīti.
- Ak, to man lika nodot tev. - viņa pasmaidīja un ieinteresēti uzlūkoja kastīti, cerēdama uzzināt, kas tajā atrodas. - Es tikai nezinu, kas tev to atsūtīja, bet drošvien, ka iekšā būs kāda zīmīte.
Neizrādīju viņai savu izbrīnu un pateicos par to, ka viņa man to atdevusi. Noliku kastīti malā, jo nevēlējos to atvērt viņas priekšā. Mēģināju minēt kas to sūtījis un nepacietīgi vēlējos to atvērt pēc iespējas ātrāk. Izskatījās, ka Selīna saprata, ka neuzzinās kas man to atsūtījis, tādēļ vēlreiz samāksloti man uzsmaidīja un devās prom, aicinādama sev līdzi Žanu. Vīrietis aši izdzēra kafiju un aizgāja kopā ar viņu. Beidzot atviegloti nopūtos, jo biju palikusi pilnīgi viena.
Apsēdos uz krēmkrāsas brokāta dīvāna, piesargādamās, lai neizrauju kādu no adatām. Šķita, ka dzirdu pati savus sirdspukstus, tiem atbalsojoties tukšajā telpā. Uzmanīgi attinu melno zīda lentīti un tā nokrita uz grīdas. Pacēlu smalko vāciņu un ieraudzīju nelielu, caurspīdīgu paciņu, ko pildīja balta, pulverveida viela. To es nesajauktu ne ar vienu citu.
Kokaīns. Manās rokās gulēja kokaīns.
