Pamodos, ar roku izberzēju acis, taču padevos un atkritu atpakaļ mīkstajā spilvenā. Bija tik labi, ka varētu tajā palikt visu dienu un vienkārši gulēt, taču tad mani ķēra šausminoša atklāsme – ir pulkstens vienpadsmit un pirms stundas man bija jābūt pie Naidžela. Oficiāli esmu līķis.
Instinktīvi paķēru telefonu, kurā bija tikai četrdesmit septiņi neatbildēti zvani. Šausmās paķēru pirmās bikses, ko ieraudzīju un uzrāvu melno ādas jaku, zem kuras bija tikai melns mežģīņu krūšturis. Man nebija laika pat kārtīgi apģērbties, nemaz nerunājot par matu ķemmēšanu, taču tas šobrīd šķita nesvarīgi. Sametu somā visu vajadzīgo (vai arī trešdaļu no vajadzīgā), un izmetos no dzīvokļa, tumšajām matu pinkām plīvojot.
Apkārtni piepildīja mašīnu rūkoņa, cilvēku čalas un spalgās auto signāltaures, kas bija dzirdamas, kad nedomājot, metos pāri ielai. Kāds no šoferiem uzkliedza, ka esmu kaut kāda ķerta pašnāvniece, taču nebija laika atbildēt, lai viņam darītu zināmu, ka tā nav.
Galvā skanēja tikai tas, ka pēc iespējas ātrāk jānokļūst ‘’Dionā’’. Nu, ja tikšu līdz tai dzīva. Pie velna, kāpēc iedevu Viktoram brīvdienu?!
Starp lūpām iespraudu cigareti un, par laimi, man izdevās noķert taksometru. Brīdi nācās paķīvēties ar šoferi, kurš neatļāva smēķēt, kamēr atrodos auto, taču tad, kad iedevu viņam žūksni naudas, vīrietis kļuva daudz pielaidīgāks un ātri nogādāja mani aģentūrā. Pa ceļam pacietu nepārtraukto lūrēšanu uz mani, taču tas nebija ļaunākais. Laikam jābūt pateicīgai, ka nenoturēja mani par kādu psihopāti.
-Paldies! – uzsaucu un, uzmetusi plecā somu, skrēju prom.
-Ir nu gan, - aiz muguras pa ausu galam sadzirdēju, - līdzīga tai modelei, ko šodien rādīja ziņās.
Nelikos dzirdam un ieskrēju smalkajā ēkā. Man pamāja apsargi un traucos uz liftu. Ātrāk, klusi lūdzos un spaidīju mirgojošās pogas. Šķita, ka pēkšņi viss ir kā palēninātajā filmā, taču ar veselo prātu sapratu, ka tā ir tāpēc, ka steidzos.
Iebrāzos pa durvīm un gandrīz nogāzu no kājām Naidželu. Uzmetu skatu apkārtnei un sapratu, ka viss sagatavots kaut kādām svinībām, par kurām neviens mani nav informējis. Lieliski. Nudien lieliski.
-Piedod, - aizelsusies sacīju, tverdama pēc gaisa, taču viņš tikai pasmaidīja un pašūpoja galvu. Gribēju vaicāt, vai esmu nokavējusi ko svarīgu, taču viņš jau sāka runāt.
-Zini,- vīrietis iesāka un pasmaidīja,- patiesībā, es nespēju uz tevi dusmoties. – Jutu, ka tūlīt sekos kaut kas tāds, kas mani pārsteigs un vēroju viņa seju, mēģinot to izdibināt.
-Tu. Esi. Sensācija! – viņš pēkšņi sajūsmināti iekliedzās un paķēra žurnālu, uz kura vāka rotājos es, Naidžela dizainētajā tērpā.
Man nebija vārdu. Tikai blenzu un nespēju tam noticēt. Daļēji aiz šausmām, jo tagad dzīve pārvērtīsies par vēl lielāku teātri. Nebija gan pirmā reize, kad uz kāda žurnāla vāka bija redzama mana bilde, taču šis žurnāls pārspēja visu.
Tagad pilnīgi un noteikti es biju pašā virsotnē. Satvēru žurnālu un nespēju beigt blenzt. Es pat neapjautu, vai to vēlos. Tikai zināju to, ka atpakaļceļa nav.
Tūlīt pat ap mani sapulcējās visi pārējie, izkliedzot urravas un korķēdami vaļā šampanieti, Selīna iegrūda manās rokās kristāla glāzi un iepina savā apskāvienā, kam daļēji pretojos, taču viņa to neņēma ļaunā. Man nepatika, ka man pieskaras. Cilvēku burzma mani smacēja un visu laiku bija dzirdami tosti, salkanas frāzes un glāzu šķindoņa. Tas viss bija par godu man.
