Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
85

Iegrimu vannā arvien dziļāk, līdz iegremdēju ūdenī seju. Izbaudīju tā silto, glāsmaino pieskārienu ādai. Atvēru acis un vēroju dīvaino, neskaidro skatu, kurā redzēju izplūdušu gaismas atspīdumu, kam cauri jaucās mani melnie, oglēm līdzīgie mati. Tie atgādināja tumšus pinekļus, kas aizēno gaismu. Turpināju vērot, līdz vairs nebija elpas. Galvā jutu vieglu, dunošu reiboni un uzreiz uzniru, ieelpodama skurbinošo gaisu.

Ar rokām atglaudu slapjos matus uz muguras un atspiedu galvu pret vannu.

Joprojām nezināju, ko darīšu tālāk. Viss bija sarežģījies vēl vairāk. Kā izrādījās, skates laikā es sadraudzējos ar franču Alu Pačīno, ko joprojām nespēju nosaukt viņa īstajā vārdā. Viņš arī par to neapvainojās un atzina savu līdzību aktierim, kas mani izbrīnīja. Patiesībā, viņam nebija ne vainas.

Kad domāju, ka esmu izmesta, man bija plāns, ko darīt tālāk. Ziņu, ka Žans (mans Als Pačīno) piedāvājis man sadarbību, uztvēru ar šoku, kam cauri jaucās sajūsma un neliels.. izmisums. Žans bija ļoti labs dizaineris, taču šaubas bija manī pašā.

Iedzēru vēl vienu malku aukstā sarkanvīna un izmetu muļķīgās domas no prāta. Man viss bija lieliski, lieliski, lieliski... Atkārtoju to kā mantru un gaidīju, līdz tas beidzot iesēdīsies prātā un liks noticēt, ka tā patiešām ir. Man tikai vajadzēja kādu mēnesi pabūt prom no cilvēkiem un atpūsties. Tad viss būs tā, kā agrāk. Nē, vēl labāk!

***

Izkāpu no vannas un, ietinusies mīkstajā dvielī, apsēdos dīvānā, aiz sevis atstādama slapju pēdu nospiedumus. Jācer, ka nepaslīdēšu.

Brīdi pavisam truli sēdēju un vienkārši skatījos uz sienu, līdz prātā atausa tā lapiņa. Varbūt tas bija vienkāršs čeks, taču tas nelika man mieru.

Joprojām to nespēju izmest no prāta. Kaut kas mani nepārtraukti tirdīja to apskatīt, taču nekad tam nepietika laika. Nieka papīriņš bija gulējis mēteļa kabatā jau vairāk, kā nedēļu..

Nespēdama izturēt, piegāju pie mēteļa un to izvilku. Jutu sevī augošu satraukumu, ko nespēju izskaidrot. Ar trīcošām rokām attinu nieka papīra gabaliņu, nenolaizdama no tā ne acu. Iekodu lūpā, kad sapratu, ka nebiju kļūdījusies. Tā tik tiešām bija zīmīte..

Tajā nebija vārdu. Tikai skaitļi. Melni, kliedzoši skaitļi.

‘’02.53.

07.01.14.‘’

 Autors: sobygip22 Pelni mūsu rokās. 11.
0
85

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Duraka 3000 spelesMedaļa Vilkaču klana biedrs
  SAMSS 18.03.17 19:05
 
0
0

  

exkluzīvais avatars
Medaļa SociālistsMedaļa UberautorsMedaļa Sociālists
  exkluzīvais 18.03.17 19:05
 
0
0