Iegāju Dionā, taču joprojām atstāju Adriana mēteli sev mugurā. Nosolījos, ka tikai paņemšu mantas un pazudīšu. Nekādu atvadu vai kā tamlīdzīga Tā būs vieglāk.
Aši slīdēju pa gaiteņiem, cenzdamās izlikties nemanāma, taču tas jau bija izgāzies sākumā. Laiku pa laikam jutu uz sevi vērstus skatienus, kas pauda nesapratni, taču ignorēju tos, brāzdamās visiem garām. Negribēju klausīties žēlabas par karjeras izpostīšanu un cerību neattaisnošanu, tāpēc pat neklausījos cilvēkos, kuri grasījās kaut ko teikt. Redzēdama, kā lūpas sāk veidot vārdus, uzreiz to birumu pārtraucu. Gribēju tikai paņemt mantas un nozust. Pavisam. Es neko no izdarītā nenožēloju.
Pēkšņi jutu spēcīgu sadursmi ar kāda vīrieša stāvu, kurš, manis radītā trieciena dēļ, pastreipuļoja gabalu tālāk. Ak vai..
-Ellē ratā, kurš tevi tā satracinājis? – attapos, kad izdzirdēju Marko balsi, ko papildināja sulīgi itāļu lamuvārdi. Nu, vismaz man tā likās.
-Piedod, - patiesi atvainojos, jo nemanīju neko no apkārt notiekošā, - es tiešām tā negribēju, lūdzu, piedod!
-Labi, labi, - vīrietis ātri atguvās un nelikās aizvainots, par ko biju pateicīga, jo nevēlējos viņam nodarīt pāri.
-Varbūt tu zini, kur ir manas mantas? – skatīdamās uz tumsnējo dizaineri, jautāju. – Ienācu tās savākt. Cerēju, ka viņš varēs palīdzēt un man izdosies pazust bez liekām ceremonijām.
-Kur tad tu esi sataisījusies? –pārsteigtajā balsī bija dzirdams itāļu akcents, kas tikai papildināja Marko smalko tēlu. Sarauktu pieri paskatījos uz viņu. Varbūt viņš bija sajucis prātā? Viņš taču visu redzēja!
-Negribu tikt izmesta kā praktikantes, vismaz mēģināšu aiziet ar godu. – paraustīdama plecus atbildēju. – Nu, tas ir, ar godu, kas vēl palicis.
Teiktais skanēja monotoni un tajā nebija rūgtuma. Biju nolēmusi, ka turpmāko laiku pavadīšu darot to, kas man sagādā prieku. No sirds, nevis tāpēc, ka tā vajag.
Nepārtraukti knibināju mēteļa malu, taču nolēmu rokas ielikt kabatās, lai izskatītos kaut nedaudz nosvērtāka. Labajā kabatā sataustīju zīdainu papīra zīmīti vai ko tai līdzīgu, taču nevēlējos Marko klātbūtnē to apskatīt. Vēlāk. Varbūt tā bija kaut kāda nenozīmīga papīra strēmele..
Dzirdēju no viņa mutes birstam daudz man nesaprotamu vārdu, kas skanēja itāļu mēlē un tos pavadīja roku žestikulēšana, liekot man apjukt vēl vairāk.
-Ei, - uzsitu knipi, pārtraukdama viņa runas plūdus, - es neko nesaprotu!
Skatījos uz Marko, kas izskatījās apjucis vēl vairāk, nekā es.
-Tu neko neatceries? – brūnās acis iepletās, nedaudz sasmīdinot mani. Balsī jautās šoks, kas lika man iesmieties, padarot situāciju komisku.
Brīdi klusēju, taču viņa seja izvilināja no manis pavisam nevainīgu smaidu – Neatceros gan, Marko.
