Vēl viena diena gaist,
Vien nogurums silts paliek delnās,
Vēl viena diena gaist,
Kā cigarete sabirzst pelnos,
Un tavas rokas lēni, lēni,
Kā zīda šalle noslīdēja man no pleciem nost,
It kā tām atpūsties ir bijis sen jau laiks,
Vai dzirdi?
Dzied lietus pilieni uz loga rūtīm,
Dod zīmi slepeno ka ir jau laiks.
Tā pat kā kaķiem kura strīpas tumsā neredz,
Ej garām peļķēm naktī soļiem skanot ,
Tā pat kā manās krūtīs naivais pulss.
Tas stāsta man, tu rīt jau atgriezīsies,
Tas ir jau drīz.
P.S.
Var būt es esmu liels vecs muļķis, bet mans prāts atsakās uztvert dažas lietas par spokiem.
Man bija noskaņa. Uzrakstīju vārsmas. Cītīgi mēģināju spokos atrast sadaļu ''dzeja'' kurā varētu tās ievietot lai arī citi varētu tās novērtēt. Neatradu. Atradu sadaļu ''Literatūra''. Nospriedu savā muļķa prātā ka dzeja jau arī ir literatūrā un liku tik iekšā neaizmirstot apmierināt spoku administrācijas neizskaidrojamo kāri pēc bildēm. piemeklēju daudz maz atbilstošu foto. Nopriecājos ka nu jau būs labi un ķēros pie citām nodarbēm. Kad pēc kāda laika atkal ielūkojos spokos, te mani gaidīja vēstule kurā neizskaidrojama iemesla dēļ mans dzejolis bija nosaukts par ''rakstu'' un laipns aicinājums to papildināt to ar 200 vārdiem teksta. Kaut arī es vecais grēka gabals tā arī nesapratu kāda suņa pēc man tas ir jādara, supervaras iebaidīts un nolēmis ka gluži jau poēmu nebiju grasījies rakstīt. Tā nu ļaunā likteņa spiests rakstu klāt šīs muļķības kuras var būt arī neviens nelasīs toties pasargāšu to mazumiņu kuru man bija diktējušas mūzas.
