Pelēkas domas3

   Kārtējā pelēkā diena. VIena no daudzajām. Tā paslīdēja nemanīta, jo jau rīt, es par viņu aizmirsīšu - gluži kā daudzas citas. Kā jau pelēks cilvēks, es dzīvoju pelēku dzīvi, neko necenšoties uzlabot, zaudējot krāsas. Drīz visas krāsas zudīs un paliks tikai melns, balts un pelēks. Pazīstama sajūta? Saproti kā ir klīst pa pasauli kā rēgam, neko nesasniegt? Tomēr kaut kur dziļi ir apslēpta vēlme pret to cīnīties.

   Ja būs divi pelēki cilvēki, tie grims padibenī, savācot sev līdzi vēl kādu. Bet ja būs viens pelēks cilvēks, bet otrs, kas dzīvo uz nebēdu, iznākums ir nezināms. Tas drūmais var tevi saķert ciešos apskāvienos un nelaist vaļā. taču tas, kas dzīvo sapņos, redz košas krāsas, var izglābt no šīs neziņas un bezjēdzīgās klejošanas. Lai gan... Tu to vari izdarīt arī pats. Jo galvenais ir pozitīvi domāt, lai arī kas notiktu un ticēt sapņiem.

Noskumis cilvēks skatās Tev acīs,

Tu raudzies pretīm un prāto,

Cik gan daudz var pateikt ar acīm,

Tik daudz bezizejas, nolemtības,

Tā vien gribas palīdzēt, 

taču nevar, ja cilvēks to negrib.