Nolēmu arīes pblicēt savu gara darbu.
neesmu profesināle.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Lūdzu publicējiet komentāros vai jums patika vai nē.un kāpēc?
Prologs
Es skrienu prom no Viņa , taču viņš mani panāk. Viņs iekož man, tagad arī es esmu vilkate ,taču viņš nav vilkatis…
Pirmā nodaļa.
Es pamostos ir pavisam parasta diena, un es atkal un atkal redzu vienu un to pašu sapni dienu no dienas, nedēļu no nedēļas. Varbūt jau mēnesi man rādās šis sapnis? Mans sajucis skaits. Kādēļ šis noslēpumainais tēls parādās manos sapņos. Un kādēļ es sapnī kļūstu par vilkati?
Labi šie jānoliek pie malas ,jo ir pirmais septembris . Vai kāds nevarētu šo dienu izsvītrot no kalendāra. Man atkal būs jāiet uz skolu (par laimi pēdējo gadu!!!)
Dzirdu kā lejā kāds ir uzslēdzi mūziku, šoreiz 30 second to marss Was It A Dream?.
Tātad sīkais brālīts jau ir piecēlies.
Noejot lejā redzu ka mamma ir pagatavojusi brokastīs pankūkas. Viņa tikai vakar ieradās mājās, jo it kā abi ar tēvu bij aizbraukuši ceļojumā.
Mani vecāki laikam ir ļoti dīvaini, viņi vismaz reizi mēnesī abi vai pa vienam, taču aizbrauc kādā izbraukuma uz pāris denām. Mani vecāki nekad neēd brokastis kopā ar mani un Danielu (tā sauc manu 14 gadus veco brāli), bet nu jā pie tā jau mēs esam pieraduši.
-Labrīt mammu!
- Labrīt Evija!
-Hmm.. Tik garšīgi smaržo!
-Paēd brokastis un skrienu uz skolu.
-aha
Pēc brokastīm
-Atā mammu!
-Atā E.! Tas ir mana vārda saīsinājums, kā mani sauc draugi un vecāki.
Taču braucot uz skolu es pat nenojautu kas mani sagaida…
Otrā nodaļā
Ceļš uz skolu ved gar nomaļu mežu. Šorīt es tur redzēju dīvaina paskata suni, taču tas bij lielāks un atgādināja vilku. Es nospriedu ka tas ir suņa un vilka krustojums. Šī vilka un suņa krustojuma acis : tās apbūra, ar savu mierīgumu un vienlīdz mežonīgumu ko tās atspūlguļoja. Acis bij brūnas, spalva tam pelēka. Skatoties uz šo vilka un suņa krustojumu es gandrīz izraisīju avāriju. Taču par laimi laikā atjēdzos un izbēgu no avārijas.
Es nobraucu nost no ceļa un gribēju tuvāk aplūkot šo vilku un suņa krustojumu (turpmāk sauksim to par vilku), taču līdz ko es tam nācu tuvāk tas atkāpās. Tas ar savām apburošajām acīm raudzijās manī , bez vārdiem. Un te pēkšņi es izdzirdēju savādu balsi sev galvā. :Tu esi izredzēta paveikt svarīgu uzdevu ja vēlies to vari saukt par sava veida misiju. Tu esi īpaša. Tavs laiks drīz pienāks un tu kļūsi par vienu no mums, taču tas kas tevi pārvērtis tam ir jābūt ļoti varenam, teica vilks.
Kā tu tiki manās domās?
Tu esi īpaša E. Tu esi izvēlēta svarīgam mērķim, mūsu labā.
Bet kā tu zini kā mani sauc? Kā es varu būt īpaša? Mani vecāki ir pavisam normāli, es mācos pavisam parastā skolā. Esmu parasts cilvēks.
Tavi vecāki nemaz nav tik parasti kā tev liekas. Gan jau tu kādreiz atklāsi kas viņi ir. Man tev jāsaka atā, jo man jaatgriežas savā pasaulē.
Vilks aizgāja. Evija tik nosauca atpakaļ:”kā lai es zinu kādam mērķim es esmu izvēlēta?”°
Taču vilks nedzirdēja. Viņš jau bīj aizskrējis .
Evija iekāpa mašīnā, un paskatījās pulksteni. Ja viņa tūlīt nesāks braukt viņa nokavēs skolu pašā pirmajā dienā.
Ierodoties skolā Evija aizgāja uz klasi. Satikt savu draugus un visbriesmīgākos ienaidniekus. Viņas klase bij sašķēlusies divās kopienās vieni kuri bij normali cilvēki, otri tie kur bij iedomīgi un centās no sevis iztaisīt nez ko. Evija apsēdas blakus savai draudzenei Keilai, ar Keilu viņa sadraudzējās pirmajā klasītē, taču viņas kopā bij gājušas bērnudārzā. Keilai un man aiz muguras sēdēja mūsun tā dēvētais cacu bars (tie ir tie iedomīgie) Mēs ar Keilu aiz muguras sēdošajiem veltījām skarbu piezīmi : Ceru ka tonālo nepažēlojāt!
Par šo piezīmi no Agneses un Lailas mēs saņēmām dusmīgus skatienus (tā sauc tikai divas no mūsu klases caciņām).
Te klase iesoļoja mūsu klases skolotāja , ceptā pīle, jo šī vienmēr ir pārdegusi solārijā. Uzkrāsojusi spilgti sarkanas lūpas. Taču mani piesaistīja otrā klases stūri sēdošai klases jaunais skolēns. Viņa acis bīj tieši tādas pašas kā mežā sastaptajam vilkam. Jauniņais uzmeta man žiglu skatienu un novērsās. Taču es izdzirdēju tādu pašu balsi kas man tā pat kā mežā teica Neblenz virsū. Es tevi redzu pirmo reizi, tā pat kā tu mani. Skaidrs? Uz ko es pamāju ar galvu.
Šobrīd man likās ka notikumi griežas pārāk strauji te mežā es redzu vilku, te izdzirdu savās domās svešu balsi. Es paskatījos uz Keilu tā garlaikoti lūkojās skolotajā. Kas kā jau katru gadu teica ka mums jāmācās labāk, klases uzvedībai ir jābūt labākai un tādā garā. Tā kā mēs šogad beidzam skolu mums izstāstīja visu par ieskaitēm. Un tad mums bīj jādodas uz svētku līniju.
Kādēļ skolā vajag svētku līnijas ja visi, pilnīgi visi viņās aiz garlaicības mirst nost. Cerams ka mēs varēsim sēdēt. Ieejot zālē es pamanīju izmaiņās. Skolas vecā , noplukusī zāle bij izremontēt, tagad tā bīj skaista saulaina telpa. Skola , laikam, remontējot bīj iegādājusies mīkstos krēslus. Un jā krēsli!!! Visai klasei žoklis atkārās tos ieraugot. Nekad uzsveru nekad mūsu skolā nav bijuši krēsli zālē . It sevišķi tik moderni.Skolotāja gan neizrādīja izbrīnu tik nomurmināja lai beidzam blenzt un ejam apsēsties. Direktore kā jau katru gadu teica runu novēlēja labas sekmes nākamajā pusgadā. Septītie nodziedāja un mēs varējām doties atpakaļ uz klasēm. Atgriežoties klasē mēs paņēmām mantas un gājām prom. Ar Keilu sarunājām tikties pēc pusstundas centrā-kafejnīcā.
Es atkal ieraudzīju viņu, viņš stāvēja kafejnīca un runāja ar kādu skolēnu kuru es nepazinu. Tad viņš praudzijās uz mani un pasmaidīja. Es apmūlsu.
:)
jāsāk nākošā daļa..