Khem... Beigas ir klāt. Beidzot. Man šķiet mēs visi gaidījām, kad šo murgu nobeigšu. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-13/735055
-Tātad, kas tev ir padomā?- jautāju un apsēžos uz krēsla, kur vēl nesen piesiets sēdēja Pauls. Sakrustoju rokas zem krūtīm un gaidoši paskatos uz Paulu. Vīrietis staigā man priekšā un es sāku domāt, kāpēc Ītans šeit bija atstājis savu pilno čemodānu pēc sava ceļojuma. Stulbais idiots.
-Varbūt vienkārši paņem to ieroci, kas bija paslēpts Ītana čemodānā, bet tagad ir pie tevis, un nošauj mani. Tepat un tūlīt. Mazāk problēmu,-saku.
-Kā tu zināji?- Pauls ieinteresēts jautā un es nobolu acis.
-Es neesmu stulba, Paul,- atsaku. -Pat agrāk Ītans nepameta māju neapbruņots un slēpa ieročus visur, kur iespējams, tāpēc zināju, ka tajā stulbajā čemodānā ir ieroči un tu atradi vienu un tāpēc tālāk nemeklēji, jo ar to vienu ieroci un tām divām lodēm, kas tajās ir iekšā, tev pilnīgi pietiek, lai es pēc dažām sekundēm sāktu asiņot un gulētu uz zemes mirusi,- saku.
-Es tevi par zemu esmu novērtējis,- Pauls smaidot nosaka.
-Tāpat kā visi pārējie,- atbildu. -Kas tagad notiks?- jautāju. -Tu mani mocīsi iešaujot man kājā, tad otrā, tad vienā rokā, tad otrā un tā tālāk līdz es noasiņoju līdz nāvei? Vai tu vienkārši iešausi man paurī, lai nav jātērē savs laiks?- jautāju. Pauls tikai sāk smieties un es pat neveltu viņam apjukuši skatienu, jo saprotu, ka tas tiešām nav tā vērts. Viņš nav tā vērts.
-Tu tiešām esi kaut kas,- Pauls nosaka un izvelk no aizmugures ieroci.
-Jā, cilvēks, kuru tu vēlies nogalināt,-atsaku, skatoties uz ieroci, kas viņam rokās. Viņš to netēmē pret mani, viņš tikai to groza uz riņķi sev rokās kā tādu rotaļlietu.
-Es tevi nevēlos nogalināt, Diān,- Pauls saka.
-Neticu,- nobubinu.
-Tiešām, es to negribu. Bet man tas ir jādara,- puisis saka.
-Tad dari to,- pavēlu.
-Vēl ne,- viņš atbild ar smaidu uz lūpām. -Es tev došu iespēju izglābties, lai tas ir kaut cik interesanti gan man, gan tev,- Pauls saka un padod man Ītana čemodānu. Atveru apslēpto kabatu, ko var jau pa gabalu pamanīt, tāpēc nesaprotu, kāpēc tikko to nosaucu par slepenu, un izvelku nelielu ieroci, kas perfekti ieguļ man plaukstā.
Protams, man jakas kabatās bija nazis un tāds pats ierocis kā šis te skaistulis, bet mana jaka ir Ītana viesistabā.
-Un ko tagad? Lai izdzīvotu, man tikai jāiešauj tev paurī vai tur, kur tava aukstā sirsniņa ir paslēpusies tev krūtīs, un kad tas ir izdarīts, es vienkārši aizeju prom?- jautāju. -Man tas liekas vienreizēji garlaicīgi,- atzīstos un dzirdu kā pie durvīm kāds sāk dauzīties. Tad beidzot viņš pamanīja, kas te notiek.
-Vienalga, bet no šīs istabas dzīvam jāiziet tikai vienam,- Pauls nosaka un es pamāju ar galvu. Viņš nomet ieroci sev pie kājām un to pasper uz manu pusi.
Es to paņemu brīvajā rokā un uzlūkoju Paulu. Viņš man viegli uzsmaida.
-Nošauj mani,- viņš pavēl.
-Tas nebūtu godīgi,- atsaku un pametu ieroci, ko Pauls mierīgi noķer.
-Tavs brālis tūlīt izlauzīs durvis,- Pauls nosaka un es paskatos uz durvīm, pie kurām, droši vien, Ītans šobrīd dauzās un cenšas izlauzt.
-Es jau sen būšu mirusi,- atbildu. -Vai ne?- jautāju.
-Vai arī es,- Pauls atsaka.
-Vai mēs abi,- iesmejos un izdaru pirmo gājienu, iešaujot Paulam kājā. Puisis nokrīt uz viena ceļa un es viņam uzsmaidu. -Joprojām negribi mani nogalināt?- jautāju.
-Nē,- viņš atbild. -Es gribu, lai tu dzīvo,- puisis saka.
-Es gan ne,- iebļaujos. -Dzīvošana ir vienas mocības,- saku. -Tas nav domāts man,- klusi nosaku. -Ja tu mani nevēlies nogalināt, tad es pati to izdarīšu,- nomurminu, saķerdama ieroci sev plaukstā vēl ciešāk.
-Diāna, nē,- Pauls lūdz. -Nedari to. Tu vēl nezini, kas var notikt tālāk,- puisis saka.
-Vai nav vienalga?- jautāju. -Manai dzīvei ir jāpieliek gals,- nosaku, skatoties Paulam acīs. Pielieku stobru sev pie deniņiem un uzsmaidu viņam. -Tu pats grasījies mani nogalināt,- pasmaidu. -Šādi būs vieglāk,- piebilstu. -Manas pēdējās sekundes. Trīs... Divi... Viens...-
Aizveru acis un piespiežu gaili. Momentāli tumsa mani pārņem un es atsitos pret zemi.
Viss. Šīs ir beigas. Es esmu brīva no mocībām, jūtām, tēlošanas un visa pārējā. Brīva...
The Beautiful End.
Eu... Ārā snieg vai vēl pirms brīža sniga... Bet ir sniegs. Maza kārtiņa, bet vismaz ir. :)
Nu tā... Man ir sākts jauns stāsts, kuru vēlētos jums parādīt, bet to nedarīšu līdz pat 2015. gadam. :D
. . . 
