“Bija laiks, kad es no visas sirds ticēju mīlestībai, laiks, kad es vel nebiju piedzīvojusi īstas sāpes, vilšanos. Lai cik labi un cerību pilni laiki tie arī nebija, es tomēr nevēlētos tajos atgriezties, jo tad es dzīvoju sapņos un vēlāk arī tiku sāpināta. Es sāpināju pati sevi no iekšienes to neapzinoties, es dievināju tās filmas, tos sapņus ko tās radīja, bet beigu beigās pati to visu iznīcināju. Lai gan tagad esmu vientuļa 72 gadus veca kudzīte kura dzīvo viena savā mazajā mājiņā, es beidzot varu teikt, ka esmu laimīga! Tik daudz piedzīvots, tik daudz skumju, asaru, prieka, ka beidzot varu teikt paldies visiem, jo es beidzot esmu pa īstam sapratusi ko man nozīmē mīestība. Ne jau princis baltā zirgā man to deva, bet gan cilvēki kurus es iespaidoju un kuri iespaidoja mani, mani nabaga bērni, kurus es nespēju glābt, draugi kuri bija blakus lai vai kas, tomēr tagad esmu palikusi viena uz lieveņa aukstajā laikā, knapi spējot uzrakstīt teikumu. Tik skatos saulrietā un ceru, ka tas kurš atradīs šo vēstuli parūpēsies, lai tā nonāktu īstajās rokās. Ardievu pasaule, bija jauki, tomēr man laiks atbrīvot šo vietu uz šīs zemes.”
Dina
2073.07.06.
