Gaidījāt šo daļu?
Varētu būt kaut kas...amm... dīvains, jo visu laiku smējos un skatījos The Ellen Show, kamēr rakstīju :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-31/715955
-Sveika,- nedroši sveicināju.
-Čau,- Jūlija pārsteigta atņēma sveicienu.
-Mēs varam parunāt?- jautāju. Jūlija pamāja ar galvu un viņa iznāca no mājas, aiztaisot aiz sevis durvis. Apsēdos uz soliņa, kurš stāvēja netālu no mājas un Jūlija man pievienojās.
-Par ko tu gribēji runāt?- viņa jautāja un uzlūkoja mani. Viņai joprojām ir bail no manis. Rokas klēpī ielikusi, es skatījos uz tām. Man jāsaņemas.
-Jūlij,- ievilku saraustītu elpu pirms turpināju. -Pirmkārt, piedod, ka todien tevi nobiedēju. Es nezināju, ka vispār spēju kaut ko tādu izdarīt,- teicu.
-Nat, tas nekas,- Jīlija sacīja un aplika roku man ap pleciem.Vāji pasmaidīju, bet turpināju skatīties uz savām rokām. Man ir grūti ieskatīties viņai acīs.
-Jūlij, es pārvācos,- izmocīju šos vārdus. Draudzene pieleca kājās un šokā uz manis skatījās.
-Ko? Nē, tu nevari. Kas? Nataša, paskaidro,- meitene vicināja rokas un es rokās sagatavoju vēstuli. Es nevaru. Piecēlos kājās, ieliku to viņai rokās un aizgāju. Es gribēju skriet, bet nē, es mierīgi aizgāju, kamēr Jūlija apjukusi turēja rokās vēstuli un noraudzījās kā aizeju. Tikusi tālāk no viņas mājas, es tiešām sāku skriet. Tā nebija laba doma, jo vējā mana kleita plīvoja, tāpēc apstājos un mierīgi gāju tālāk.
Tas bija grūtāk, nekā man likās. Es neverēju viņai to visu pateikt, tāpēc vajadzēja iedot vēstuli. Kāpēc bija viegli atvadīties no Kristapa, bet ne no Jūlijas, vai Lūkasa? Es to nesaprotu. Man bija vēstule arī Kristapam, bet man tā nebija vajadzīga.
Izņēmu to no savas somas, saplēsu aploksni mazos gabaliņos un pametu gaisā, ļaujot vējam tos aizpūst. Noskatījos kā papīra gabaliņi aizlido vējā, vējš matus pūta uz sejas, bet es tāpat stāvēju ar muguru pret vēju.
-Nataša,- pazīstamā mammas balss sauca. Pagriezos un ieraudzīju savu mammu. Viņa sēdēja mašīnā, kurā pat aizmugurējā sēdeklī varēja redzēt divus koferus.
-Jau jābrauc?- jautāju un gāju uz sarkanā auto pusi.
-Jā, fiksi, kāp iekšā, lai varam braukt,- mamma mani steidzināja. Apgāju ap mašīnu un iesēdos pasažiera vietā. Piesprādzējos un atvēru logu, lai braucot man uzpūstu vējš, citādāk te ir pārāk karsts.
-Tu šorīt visas savas lietas ieliki mašīnā?- mamma jautāja un uzsāka braukt. Pamāju ar galvu, iekārtojos sēdeklī ērtāk un nožāvājos.
-Pamodini kad esam galā,- nomurmināju un, atstutējusi galvu pret logu, aizvēru acis un aizmigu.
***
Pavēru acis, kad jutu, ka tieku pacelta un piespiesta pie silta auguma. Nevar būt, ka mana mamma mani nes uz māju, bet tad apjēdzu, ka mani nes puisis un galvā nolamāju sevi par savu stulbumu.
Pacēlu galvu un raudzījos brūnās acīs. Diemžēl biju pārāk miegaina, lai kaut ko darītu, tāpēc apliku rokas ap puiša kaklu un noliku galvu uz viņa pleca. Jutu novibrējam viņa krūtis. Viņš smejas par mani! Tāpat viņu nepazīstu, kāda staspība.
Pievēru acis un ļāvu viņam mani nest.
-Šī ir tava istaba,- viņš teica un es atvēru acis. Es skatījos uz spilgti oranžu sienu pie kuras stāvēja galds ar datoru un tukšiem bilžu rāmīšiem.
-Tu vari likt mani zemē,- noteicu un tiku uzmanīgi nolikta zemē. -Paldies,- sacīju.
-Nav par ko,- viņš atteica. Uzsmaidīju viņam un sāku aplūkot savu istabu. Divas oranžas sienas, divas dzeltenas. Vienā istabas pusē, pie sienas stāvēja divguļamā gulta un virs tās paliels logs. Pie citas sienas bija gleznas un grāmatu plaukts pilns ar grāmatām. Kopā bija trīs durvis. Tās, pa kurām tiku ienesta un vēl divas. Vienas bija baltas, bet otras savukārt brūnas.
Aiz manis kāds ieklepojās, iztraucējot manu pētīšanu. Pagriezos un ieraudzīju to pašu puisi, kurš mani ienesa, ar maniem koferiem.
-Kur man šos nolikt?- viņš jautāja un man uzsmaidīja.
-Atstāj tepat, vēlāk visu izkrāmēšu,- atteicu. -Paldies,- piebildu un viņam uzsmaidīju. Viņš pamāja ar galvu, nolika koferus un aizgāja. Tiklīdz durvis aizvērās, es ielecu gultā un skatījos griestos. Uz brīdi aizvēru acis un manas istabas durvis atkal atvērās. Atvēru acis un piecēlos sēdus, lai varētu uzlūkot savu mammu.
-Čop, čop, sāc taisīties,- viņa sasita plaukstas. -Tur ir vannasistaba un tas ir tavs skapis, ja kas,- viņa noteica un norādīja no sākuma uz brūnajām durvīm, pēc tam uz baltajām.
-Jā, labi, es eju dušā,- izlīdu no mīkstās gultas. -Mamm, vari lūdzu kādā somā atrast man kleitu un manu kosmētiku?- jautāju un lūdzoši uz viņu skatījos.
-Tev ir jauna kosmētika vannasistabā un par kleitu neuztraucies, es atradīšu,- viņa atteica un man uzsmaidīja.
-Paldies,- teicu un aizgāju uz vannasistabu. Šī būs viena ellīgi dīvaina diena.
Nākošā varbūt, varbūt būs pēdējā daļa.
Love ya'll.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-33/716754