Emīlija atvēra acis un miegaini palūkojās pūlkstenī. ''Velns un elle!'' viņa iespiedzās, jo ir aizgulējusies. Viss miegs, kas pirms brīža bija viņu apsēdis nu bija prom. Viņa izlēca no gūltas un paķēra drēbes, kuras vilka mugurā skrienot uz virtuvi. Tur nonākusi, Emīlija jau bija uzvilkusi bikses un krekls jau bija pusē uzvilkts. Ielikusi maizi tosterā, viņa sāka ķemmēt matus. Emīlija atkal pameta acis uz pūlksteni. Nebūs laika paēst. Viņa ātri izmazgāja zobus un, paķērusi jaku un somu, izskrēja ārā no mājas, durvis pat neaizslēdzot.
Skola bija piecpadsmit minūšu attālumā no mājām, bet viņa tur nonāca desmit minūtēs skrienot. Emīlija elsdama ieskrēja klasē, kur sastinga aiz pārsteiguma. Viņa laikam būs sajaukusi klases, jo skolotājs bija cits. Ierasti apaļīgāš skolotājas vietā, uz galda stūra sēdēja kāds jauns vīrietis, apmēram divdesmit gadus vecs. Viņš bija garš, ar saulē iedegušu ādu un melniem matiem. Viņam ir vaigu kauli, priecīgi iespiedzās kāda balstiņa Emīlijas galvā, bet meitene to atvairīja. Vīrietim bija biezas uzacis, kas viņam vienmēr liek izskatīties drūmam, bet ne jau tas piesaistīja meitenes uzmanību. Vīrieša acis. Tās bija nedabiski zilas, kā debesis. Un tās tagat nepacietīgi urbās Emīlijā.
Meitene ātri pārlaida skatienu klasei un aiztipināja uz savu vietu - solu pašā pēdējā rindā. Apsēdusies viņa pacēla skatienu un vēlreiz palūkojās uz vīrieti. Viņš ierunājās: ''Tā kā kāds mūs nepieklājīgi pārtrauca,'' vīrietis palūkojās uz Emīliju, ''es nepabeidzu savu sakāmo. Jūsu iepriekšējā skolotāja - Malkoņisa, ja? - aizgāja atvaļinājumā, un tuvākajā nākotnē es būšu jūsu skolotājs. Mani sauc Ārons Veizls.'' Klasi pāršalca murdoņa, ko tūlīt pat pārtrauca Ārons: ''Klusumu!''
''Es necietīšu, ka jūs runājat manās stundās, kā to droši vien pacieta Malkoņisa,'' teica skolotājs. Viņš piecēlās un sāka latviešu valodas stundu, bet Emīlija jau pārtrauca klausīties. Viņa bija šokēta, ka ir jauns skolotājs, bet ne jau tas bija viss satraucošākais. Ārons Veizls bija skaists, ak Dievs - pat ļoti! Parasti Emīlija neprātoja par sādām lietām, bet cilvēkam, it īpaši meitenei, ir jābūt aklam lai neredzētu cik skaists, nē, seksīgs ir Ārons Veizls.
Emīlijas priekšā nostājās skolotājs. ''Vai ne Milleres jaunkundzs?'' jautāja skolotājs, piemiegtām acīm vērodams meiteni. Tā kā meitene nebija dzirdējusi jautajumu, nācās vien akli piekrist. ''Jā, skolotāj.'' Apkārt noskanēja ķiķināšana un skolotājs dusmīgii nopūtās. ''Vai tu vispār dzirdēji ko es sacīju?'' viņš jautaja.
''Jā,'' meloja Emīlija. ''Un ko tad es teicu?'' Ārons jautāja. Emīlija klusējot nosarka pazemojumā, ka nezina atbildi un ir pieķerta melos. Ārons dusmīgi paskatījās uz meiteni ''Klausies uzmanīgāk!'' un aizgāja prom.
Lai gan rājiens bija pelnīts, meitene bija dusmīga uz jauno skolotāju un viņā uzliesmoja nepatika pret jauno skolotaju. Emīlija bija no tām, kam patīk jautri cilvēki, jo pati arī tāda bija, bet tādi kā Ārons Veizls - drūmi un dusmīgi - viņai nepatika. Atlikušo stundu Emīlija uzmanīgi klausījās skolotājā, kurš ik pa laikam kaut ko pajautaja viņai, bet meitene nedeva viņam to gandarījumu un visur atbildēja pareizi.
Noskanēja zvans un meitene juta atvieglojumu. Šis zvans ir kā eņģeļu dziedāšana, nodomāja Emīlija. Viņa piecēlās no savas vietas un jau gāja ārā pa durvīm, kad Ārons viņu pasauca. Meitene piegāja pie skolotāja, cenšoties apslāpēt augošo nepatiku.
''Emīlija - vai drīkstu tevi tā saukt?'' jautaja skolotajs. ''Nē.'' atbildēja Emīlija. Viņa izaicinoši palūkojās uz Āronu, kas atbildēja viņas skatienam nenovēršoties. Skolotājs mazliet sakustējās un ielūkojās datorā. ''Es gribētu parunāt par tavām sekmēm, Emīlij,'' teica viņš ''Es saprotu, ka tev ir grūti iejusties jaunā skolā un jauna klasē, bet...'' Bla, bla, bla, nodomāja meitene. Viņa tā īsti neklausīās skolotājā, jo šī ir šāda veida simtā burkšķēšana, ko pļurkst visi skolotāji viņai.
''Emīlij, '' Ārons pārsteidzoši maigi ierunājās ''es tev varu palīdzēt latviešu valodā un citos mācību priekšmetos, bet tev tas ir tikai jāpalūdz.''
Nekad. ''Jā, protams,'' teica Emīlija. Viņu galīgi neintresēja šī palidzība un viņa jau to grasījās pazīņot, kad Ārons paskatījās ārā pa logu un sastinga. ''Labi, tad tiekamies rīt septiņos piecpatsmit.'' viņš ātri nobēra un izstūma meiteni āra pa klases durvīm, neļaujot viņai bilst ne vārda.
Kad Emīlija bija ārā no klases, noskanēja zvans.
Latviešiem un Latvijai ļoti raksturīgu vārdu un uzvārdu kombinācijas 