local-stats-pixel fb-conv-api

Pazust bezdibenī. -33-0

163 0

Pamostos no nemitīgajiem telefonzvaniem. Manas acis ir aizpampušas, taču es nezinu, kas īsti pie tā ir vainīgs - nemitīgā raudāšana vai tomēr alkohola pārdozēšana.


Redzu, ka zvanītāja ir Dana un vienkārši izslēdzu telefonu. Es nezinu, kas pa dienu ir aiz loga, es vairs neskaitu un nesekoju tam līdzi. Kopš tā vakara, kad manu māju pameta divi puiši, esmu kā pazudis bezdibenī.
Nesaprotu, kas ar mani notiek un kā tālāk bīdīt dzīvi..


Bezpalīdzīgi pieceļos un iemalkoju vīnu. Tas ir rūgts un salds reizē. Noskurinos un mēģinu sameklēt kādu drēbju gabalu, lai gan nē, kāda jēga. Es tāpat dzīvokli neesmu pametusi vairākas dienas.. vai varbūt šīs dažas dienas jau ir paspējušas pārvērsties nedēļās.
Brīdi sēžu un lūkojos uz savām rētainajām rokām. Ja es nebūtu sēdējusi lauskās, iespējams, tās nebūtu rētainas.


Pēc laiciņa man aiziet, kāpēc Dana man zvanīja. Es esmu viņas padotā, kas kavē darbu un vēl neatbild uz telefonzvaniem. Un atmiņā ataust Olivera vārdi.
Es neesmu radīta, lai berztu podus, tādējādi apliecinot, ka necienu pati sevi. Es varu izsisties un atrast labāku darbu! Jā, es to varu!


Mana apņēmība aprobežojas ar asaru straumi. Man pietrūkst Olivers. Sasodīti..
Sabīstos, kad izdzirdu klauvējienus pie durvīm. Pirmā doma, ka atnācis Olivers. Pieceļos kājās, ignorējot nelielo reibumu, kurš nav pametis organismu jau vairākas dienas.


Kad atveru durvis, mans pārsteigums ir tik liels, ka gandrīz noģībstu. Manā priekšā stāv visvarenā Dana, ģerbusies kādā no daudzajiem lietišķā stila bikškostīmiem. Viņas mati ir akurāti sakāroti copē un pieglausti tik ļoti, ka neviens matiņš nav gaisā.
-Sveika. - Viņa paver savas koši sārtās lūpas un cieši lūkojas uz mani caur saviem tumši zilajiem briļļu rāmjiem.
-Amm.. čau. - Es neveikli izgrūžu. Kad Dana nerunā vai nedodas prom, es saprotu, ka viņa vēlas ienākt, - Ak, nāc iekšā! - Smejoties aicinu priekšnieci iekšā. Tik dīvaini, ka mēs sarunājamies tādā tonī viena ar otru, pirms desmit gadiem es nedomāju, ka nonāksim šādā situācijā.


Kamēr viņa uzkavējas koridorī, es ātri paslēpju pudeles un glāzes aiz gultas, cerot, ka viņa nav dzirdējusi šķindoņu.
Dana ienāk istabā, papēžiem klaudzot. Es varu derēt, ka viņa iegulda ļoti lielu naudu sava paštēla kopšanā. Tādējādi viņa jūtas varenāka par citiem. Varbūt viņas āriene ir mainījusies, jo viņai ir daudz naudas un varena māja Mežaparkā, bet tomēr raksturā viņa ir tāda pati, kā pirms daudziem gadiem.


Viņa ātri pārlaiž acis manai necilajai istabai un tad ilgi lūkojas uz dīvāna, apsvērdama domu, vai tur vispār var sēdēt.
-Neuztraucies, sēdies droši. Tur nav nedz blusu, nedz citu kukaiņu, kas varētu tevi apēst. - Saku un redzu, ka priekšnieces skatiens met uguņus manā virzienā. Tomēr man patika mans joks, tāpēc atļaujos pasmaidīt, viņai neredzot.
-Melisa, tu neesi bijusi darbā divas nedēļas. - Dana saka.


-Divas? - Neticīgi iejautājos, apsēzdamās viņai pretī.
-Jā, padomāju, ka es varbūt mirusi, tādēļ nācu šurp. - Dana saka kā īsts boss, kas mani sasmīdina vēl vairāk, - Tas ir nopietni.
-Varbūt vēlies tēju, kafiju vai vīnu? - Nevēlos runāt par darbu, taču apzinos, ka viņa nenāca pie manis, lai patērzētu par laiku ārpus loga vai grimtu bērnības atmiņās.
-Nē, es nenācu pie tevis, lai dzertu kafiju, bet gan brīdinātu tevi. - Skaisti zilās acis, kuras ir ieskautas kuplo skropstu aizsegā, raugās manī, - Ja tu rīt nebūsi darbā, tu tiksi atlaista. - Viņa noskalda.


-Šis ir smags periods manā dzīvē. - Es iesāku, taču nedomāju turpināt, jo viņai jau sen nav jāzina, kas ar mani notiek. Ja viņa būtu īsta draudzene, tad tā nerīkotos.
-Melisa, es tev devu darbu, tev būtu jājūtas pateicīgai, ka nav jāguļ zem tilta kopā ar bomžiem. - Dana mazliet paceļ balsi.


-Darbu? Tu par mani smejies, tu saki, ka es neesot labāka darba cienīga! Tu! Meitene, ar kuru es dalīju visus noslēpumus un pavadīju visu bērnību kopā.. - Atbildu, bet nevēlos par to runāt. Tas ir pārāk sāpīgi.
-Ko gan tu gaidīji?! Lai es tevi ieceļu pa direktori?! - Dana jautā.
-Nē, es vienkārši vēlējos sagaidīt cilvēcisku attieksmi no tevis, tas arī viss. - Saku un pieeju pie dīvāna, lai izvilktu pudeli.


-Tu esi sākusi dzert? - Viņa raugās manī.
-Es teicu, ka man šobrīd ir problēmas dzīvē un ak, jā, es atsakos no šī darba. - Skatos tieši acīs priekšniecei, nejūtoties sliktāka par viņu pašu, lai gan mani mati ir izpūruši, kosmētika izsmērējusies un es stāvu pidžammā, kura knapi apsedz manu pēcpusi.
-Tu domā, ka dabūsi kaut ko labāku? - Viņa izsmejoši vaicā.


-Ne jau tev par to būs spriest. Un tagad, augsti godātā direktores kundze, jūs varētu doties prom. - Turpinu viņas izsmejošo intonāciju.
-Kā vēlies, bet atceries, ka vairāk iespējas tev nebūs. Varēji vismaz būt pateicīga par to, ko tev devu! - Esmu panākusi, ka Dana aizsvilstas un jūtas nenovērtēta. Beidzot esmu panākusi tādu sajūtu, kādu jutu pati, strādājot pie viņas.
-Pateicīga? Par ko gan? Par to, ka berzu podus un tīrīju jūsu netīros kabinetus, kamēr tu staigāji ar augsti paceltu galvu, pat neskatoties manā virzienā? - Dusmas pieaug.


-Tā nebija. - Viņa mēģina aizstāvēties.
-Tā bija un to labi zini. Dana, es nekad nedomāju, ka mūsu draudzība beigsies šādā veidā, bet es tevi nevēlos vairs redzēt. Paldies par darbu, bet tagad dodies. - Saku un norādu uz durvīm.
Danas sejā kaut kas mainās, grimmase izskatās pēc nožēlas, taču viņa nesaka atvainošanās vārdus vai ko tamlīdzīgu.
-Tev būs jāatnāk uz biroju un jāparaksta dažas formalitātes. - Viņa saka un dodas prom.


Aizslēdzu durvis un dodos uz istabu. Istabā ož pēc dārgām smaržām, un es atveru logu, lai tās ātrāk pazustu.
Skatos koši zilajās debesīs un saprotu, ka jūtos labāk. Es vairs nebūšu apkopēja!
Labo domu iedvesmota, es pēkšņi vēlos doties uz parku. Es vēlos redzēt Oliveru kaut ko attāluma, tādēļ pēc mirkļa jau esmu saģērbusies un gatava doties.
Ir laiks salabt.

163 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000