local-stats-pixel fb-conv-api

Pazust bezdibenī. -1-7

228 0

Im back. Nododu jūsu vērtēšanai jauno stāstu.

P.S. - Noteikti pasakiet, vai ir vērts turpināt.

Paldies! : )

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Pirms 5 gadiem.


-Melisa, mums laiks doties. - Mamma uzmanīgi pavēra durvis. Mūsu skatieni sastapās manā netīrajā spogulī.
Viņas mati bija perfekti nogludināti, melnā kleita sniedzās līdz grīdai, taču acis nemitīgi pildījās ar asarām, kuras viņa ātri likvidēja savā mutautiņā.
-Es tevi pagaidīšu lejā. - Mātes balss nodrebēja, un viņa klusām aizvēra durvis aiz sevis.


Ar sevi es sastapos tajā pašā netīrajā spogulī. Es neizskatījos tik pareizi kā māte. Mani mati slējās uz visām pusēm, melnās drānas lika manam augumam izskatīties bezformīgam, kāds tas arī bija.


Patiesībā man vienalga kā izskatījos, bet es zināju, ka tētim nebūtu vienalga. Viņš vēlētos mani redzēt skaistu, smaidošu un laimīgu, bet es nespēju.
Es nespēju pasmaidīt, zinot, ka tūlīt es došos uz ceremoniju, kurā ieguldīsim viņu zemes klēpī. Uz mūžiem..


Jutu, kā pakrūtē briest histēriska asaru lēkme, taču bija par vēlu, lai to novērstu. Tā vietā, lai es mēģinātu nomierināties un sagatavoties bērēm, es sāku demolēt savu istabu. Asaras aizmigloja skatienu un elsas neļāva ievilkt gaisu plaušās.


Es dzirdēju, kā atvērās istabas durvis un pie manis pieskrēja māsa. Viņa ierāva mani savā apskāvienā un piespieda pie krūtīm. Lorija smaržoja pēc neizturami saldām smaržām un viskija. Viņa tiešām būtu dzērusi pirms ceremonijas?


-Melisa, lūdzu nomierinies. - Māsa glaudīja manu galvu, itkā es būtu kaut kāds kaķis un šķita, ka mierinošos vārdus viņa cenšas ieskaidrot sev, atkārtojot tos desmitiem reižu kā baušļus.
-Ne jau tu viņu atradi viesistabā guļam bez dzīvības pazīmēm! - Es kliedzu caur asarām, cenzdamās tikt ārā no māsas ciešā tvēriena, kas mani smacēja.


-Viņam bija neārstējama slimība, skaidrs?! Mēs nespējām tur neko līdzēt. Pietiek vainot sevi! - Lorijas stingrā balss uz mani neiedarbojās.


Tētis man bija vismīļākais cilvēks pasaulē un neviens nekad nespēs viņu aizvietot, neviens nekad neieņems viņa vietu manā dzīvē. Mūs vienoja īpaša saikne.
Tāda, kas nevienoja viņu ar Loriju.


-Kāpēc tu mani aizvilki uz to ballīti? Es būtu bijusi mājās un viņam palīdzējusi! - Turpināju kliegt, nedomājot par siekalām, kas šķīda uz visām pusēm, - Es nebūtu ļāvusi viņam nomirt.. - Jau klusākā balsī piebildu.
-Tu nespēj to ietekmēt. Tu nespēj izmainīt likteni. Neviens no mums to nespēj. - Māsa palaida mani vaļā.


Viņas seja bija rāma un mierīga, itkā viņai nerūpētu tēta nāve, itkā būtu vienalga. Allaž perfekti uzvilktais laineris uz plakstiņiem, neizsmērējies tonālais krēms un lūpu krāsa. Lorija nav raudājusi ne asaru, un tas mani sadusmoja vēl vairāk.


-Es viņu mīlēju vairāk par visu uz šīs sasodītās pasaules. - Šņukstēju, ar rokām apķērusi ceļus. Es nebaidījos atstāt slapjus pleķus un bezformīgā apģērba, jo es neesmu tāda perfekcioniste - bez jūtām un emocijām, kāda ir mana atlikusī ģimene.
-Es viņu mīlēju tikpat ļoti un nedomā man pārmest kaut ko! - Lorijas balss kļuva spalga. Tāda tā vienmēr kļuva, kad saniknoju viņu.


-Tu pat neesi raudājusi! Tu esi laimīga! - Uzkliedzu un piecēlos kājās. Mana kleita bija kļuvusi netīra no vārtīšanās pa grīdu. Trīcošiem pirkstiem centos nogludināt izveidojušās krokas.
Māsa sēdēja uz grīdas kā tāda nelaimes čupiņa, un es redzēju, ka lēnām viņas acis pildās ar ūdenim līdzīgu šķidrumu. Vai tiešām es būšu viņu saraudinājusi?


-Neuzdrošinies man teikt, ko tādu. Es viņu mīlēju tikpat, cik tu! Un man viņa trūkst tikpat ļoti, cik tev. - Lorijas balss drebēja un asaras lēnām ritēja pār vaigiem, - Kāpēc mums jāstrīdās pat šādā dienā? Tētim nepatika, ka plēšamies.- Viņa piecēlās. Fliterainā kleita bija tikpat netīra, cik manējā. Lorija vairs neizskatījās tik pārliecināta un bezkaislīga.
Es viņu saraudināju un tas nenotiek bieži.


Nelikusies ne zinis par māsas piezīmi, jo es zināju, ka viņa spiež uz manām jūtām, es metos lejā.
Māte stāvēja pie ārdurvīm un ar salveti noslaucīja acs kaktiņu. Man šķita, ka viņa pārspīlē. Es neticu, ka viņa ir sērojoša atraitne, jo pēdējā gada laikā viņas parādīšanās mājās, vakariņošana kopā ar mums, bija ļoti reta parādība. Šķita, ka tētis bija kā līme, kas cenšas salīmēt kopā mūsu ģimeni, taču tagad nekas neapturēs tās bojāeju.


-Jūs atkal strīdējāties? - Mātes balss bija asa un skarba.
-Kas tev par daļu?! - Uzšņācu un izskrēju ārā.


Sīkas lietus lāses samērcēja manu plāno apģērbu, bet es izbaudīju tādu laiku. Pelēkās debesis sēroja līdz ar mani. Aizvēru acis un ļāvu vēsajam lietum veldzēt manus sakarsušos vaigus.


Tālāk māte mani iestūma kādā no daudzajām bēru mašīnām, un es tiku iespiesta starp viņu un Loriju.


***


Attapos kapsētā, turot savu roku Roberta rokā.
Roberts ir mans puisis jau gadu un šobrīd vienīgais cilvēks, kam rūpu.
Lietus pieņēmās spēkā, sajaucoties ar manām asarām, taču es turpināju stāvēt kā zemē iemieta, cerot uz brīnumu. Es pat neuzdrošinājos pacelt skatienu, lai palūkotos uz zārku.


Es cerēju, ka tētis pienāks man blakus, noglaudīs galvu un pateiks, ka viss šis ir tikai joks, ka patiesībā viņš ir sveiks un vesels.


-Tev drīz būs jāuzmet viņam trīs saujas smilšu. - Roberts iečukstēja manā ausī.
Es pacēlu skatienu, lai plūkotos uz pārējiem bēru visiem. Gaisā bija dzirdami šņuksti un elsas, taču māte palika stāvam nekustīgi, skatienu piekaldama ozolkoka zārkam. Es redzēju, ka viņa stāv, zobus sakodusi, lai tikai nebūtu jāizrāda emocijas, lai citi neredzētu viņas asaras, no kurām, acīmredzot, tā sieviete kaunējās.
Man palika slikti no tā visa, un es aizgriezos.


-Melisa, tev tūlīt jāiet.. - Roberts centās pieskarties man, taču es atgrūdu puisi.
-Es nespēju. Es nespēju no viņa atvadīties. - Noelsos un skriešus metos ārā no kapsētas.


Es dzirdēju murdoņu un sašutuma pilnus saucienus, taču man vienalga. Es nespēju skatīties uz mātes akmenscieto seju, es nespēju skatīties, kā Lorija tēlo, ka pārdzīvo.


Aizverot acis, es redzēju tēti. Smaidošu un laimīgu un doma, ka viņa vairs nav, ir tik nepanesama, ka man šķiet, ka krūtīs plosās nezvērs, kas rauj man sirdi laukā.
Es nokritu uz ceļiem zālienā turpat pie kapsētas ieejas un paraudzījos tumšajās debesīs.


"Tēti, kāpēc tev bija jāaiziet? Kāpēc tev bija jāpamet mani ar tām divām bezsirdēm? Vairāk par visu es vēlos, lai tu esi šeit, blakus man.. tā kā bērnībā.. tā kā vienmēr bija.." , mans iekšējais monologs lika man raudāt vēl vairāk.
Es jutos tik bezspēcīga un izmisusi.. un tik viena..


-Melisa! Kur tu paliki? Tur sākās pamatīga murdoņa.. - Roberts notupās pie manis, viņš bija pamatīgi aizelsies.
-Robert, es gribu prom. Mani viss šeit smacē un te ir tik daudz sāpīgu atmiņu.. - Es nopietni uzlūkoju draugu.
-Labi, labi. Es tevi aizvedīšu prom. - Viņš palūkojās man pretī, itkā no pusvārda saprazdams manas vēlmes.


-Apsoli? - Man bija svarīgi dzirdēt apstiprinājumu.
-Aizvedīšu tevi, kurp vien tu vēlēsies. Apsolu. - Roberta acis silti raudzījās manējās, par spīti tam, ka viņš bija izlijis un nosalis līdz kaulam.


Mēs cieši apskāvāmies un neatlaidām viens otru līdz brīdim, kad ceremonija bija beigusies un visi bērinieki pamazām pameta kapsētu.

228 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Pirmkārt. Par pārgudrību es ironizēju

Otrkārt. Tavu viedokli ne noliedzu, ne nopēlu.

Nevajag lieki cepties. Tam nav iemesla

Lai tev radošuma pilns vakars

1 0 atbildēt
Noteikti turpini!
0 0 atbildēt
Tev jāturpina! To nemaz nevajag jautāt.
0 0 atbildēt
turpināt vai neturpināt ir jāzina lasītājiem, jo man nav jēgas tērēt savu laiku, ja manu stāstu nemaz nelasa :p
0 0 atbildēt

Ja jāsāk pārgudri spriedelēt, tad rakstīšana kaut vai tikai sev vien nekādi nav laika tērēšana. Šāda nodarbe ļauj relaksēties, atbrīvoties no sadzīves spriedzes, trennē smadzenes un neļauj tām iesūnot emotion

Vienkārši ja ir plāns ar rakstniecību darboties nopietnā līmenī tad pēc realitātes skalas vispirms ir jaizveido stabils koncepts un jāizdara kvalitatīvs darbs un tikai pēc tam jāuztraucas par viedokļiem, jo izpatikšana nav māksla.

Lai vai kā, nesāc lūdzu dusmoties. Necenšos šeit meklēt kašķi. Un ja bāžos te iekšā ne pa tēmu un raksti vien +iņu un uzmanības labad, nevis tāpēc ka ir nopietna interese par raksniecību, tad tas ir aiz nezināšanas emotion

0 0 atbildēt

Wow, spēcīgi! Ļoti patika, turpināšu lasīt. emotion

0 0 atbildēt