Atgriežoties pie mācībām, man jāatgriežāš izslavētajā rajonā,ko par Maskačku dēvē. Sen rakstīju dzeju, šodien arī uzsita maziņs iedvesmas vilnītis, nu tad aiziet.
Pavasaris Maskačā.
Pār tiltu sliedēm pāri slāj,
Koku galotnes zaļas lapas klāj.
Šur tur ziemas dārgumi atsegušies
Kādam aliņi pat aizmirsušies,
Citam šļirce tukša
Vai pēc ballītes jaka pie koka.
Mašīnas dzenās cita pēc citas,
bez mitas.
Itkā tas mainītu vai centrā tiksi pirmais
Vai otrais.
Iesēžoties vecajā 15. trolejbusā
Jāsāk pētīt vai no miega nav cēļusies kāda blusa.
Arī parfīms vairs nav nepieciešams,
jo to tāpat nomāc smārds neciešams.
Stāvot pie loga
Un lūrot vai kontrole negaida
Cilvēki viens otru kā siļķu bars spaida
Izkāp laukā un ievelc elpu
Lai dotos uz nākamo telpu.
Pie veikala jau redzi rindu,
Kas iet pēc 0,5 lai uzdzertu uz vimbu.
Kāds centīgais stādījis saulespuķes,
Tikai sajaucis sēķlas ar čaumalām,
Kas zin varbūt izaugs čaumalpuķes.
Puspīpētās cigaretes ik uz stūra
Sētniecei rīta maiņā būs sūra,
Bet uz to visu paskaties ar smaidu
Un saproti ,ka pavasari gaidu,
Tāpat,kā tu viņš un viņa
Un sagaidu pavasari Maskačkā.
