http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-7/678231
- Klau, tu nezini vai Signija šodien parādīsies? - izskanēja Mārča jautājums, tiklīdz bijām nogājuši nostāk no pārējiem.
- Un tāpēc tu vēlējies ar mani parunāt? - jutos vīlusies, un nespēju to noslēpt savās emocijās.
- Kāpēc gan vēl? - viņš ķiķinot jautāja. Nespēju izprast šo puisi. Vai viņš šobrīd mani pārbaudīja? Vai pat īsti neievēroja, kā šis jautājums iespaido mani?
- Mani vienkārši kaitina, ka kāds izprašņā par to, kas neattiecas uz mani, - biju dusmīga un nikna, - Visi jautājumi, kas tev uzdodami Signijai, ir jājautā viņai pašai, - atcirtu rupjāk nekā vēlējos, - Viņa ir mana draudzene, un es netaisos tev tagad pārstāstīt to, ko viņa man uzticējusi, - skarbi piebildu.
- Man likās, ka jūs sastrīdējāties, - Mārcis centās izskaidrot savas rīcības motīvus.
- Un, tavuprāt, ja cilvēki sastrīdas, tad ir gatavi uzreiz viens otru nodot? - ironisku jautāju.
- Nē, ne visi, - Mārcis atzina, - Tikai, manuprāt, no Signijas tu šādu attieksmi nesaņemtu, - viņš izteica savas domas.
- Tas bija viss, ko vēlējies jautāt? - šī saruna mani satrauca, tāpēc vēlējos to pēc iespējas ātrāk pārtraukt.
- Nē! - puisis uzreiz iesaucās, neļaujot man vēl doties prom, lai gan ļoti to vēlējos, - Tev rozā krāsa ļoti piestāv, - viņš atzinīgi mani nopētīja, liekot sārtumam iezagties manos vaigos. Priecājos, ka saule jau rietēja un šajā brīdī noteikti nevarēja pamanīt, ka mana seja ir tādā pat nokrāsā kā debesis.
- Šī ir pirmā un visticamāk pēdējā reize, kad ko tādu velku mugurā, - uzreiz atteicu, lai nebūtu jādomā par tikko dzirdēto komplimentu.
- Tu taču pazīsti visas meitenes savā klasē? - beidzot viņš atkal ierunājās par to, ko vēlējās zināt jau no paša sākuma. Tātad kompliments bija tikai, lai pielīstu man.
- Pazīstu gan, - jau otro reizi nepilnas stundas laikā mans garastāvoklis strauji noslīdēja zem nulles. Mārcis bija meistars šajā ziņā. Sākumā viņš panāk, ka mana sirds met tūkstošiem kūleņu tikai pasakot dažus vārdus, bet jau nākamajā mirklī, viņš ar savu jautājumu, ātri sagrauj visas manas ilūzijas. Viņš jau nav vainīgs pie tā, ko pat nenojauš. Pretējā gadījumā viņš būtu lielākais, man zināmais kretīns.
- Man tev kāds liels lūgums, - viņš sāka stostīties, tātad nebija pārliecināts, vai ir gatavs to atklāt, - Zinu, ka esi Signijas draudzene, bet es vēlētos, lai tas paliek tikai starp mums, - viņš mīņājās uz vietas, iznīcinot zāli, kas vēl nesen auga zem viņa kājām. Tagad tā lēnām pārvērtās dubļos.
- Ja man kāds uzticas, es nelaužu solījumus, pat ja tas nozīmē melot kādam citam, - atzinos, lai gan nebiju pārliecināta par to, kāds lūgums sekos.
- Tu vari noskaidrot kāda telefona numura īpašnieci? - izskanot jautājumam, es zināju kā numuru Mārcis vēlas zināt.
- Kādu numuru? - tēloju, ka nesaprotu, par ko ir runa.
- Tu vari to pierakstīt? - viņš uzlūkoja mani. Lai gan telefons man atradās somiņā, nevēlējos to šobrīd vilkt ārā. Vēlējos, kaut būtu to aizmirsusi mājās.
- Man mobilais palika istabā uz galda, - cerēju, ka meloju ticami un pārliecinoši.
- Nosauc savu numuru, es tev nosūtīšu īsziņu, - Mārcis ierosināja, priecājoties par savu attapību, bet es jutos iedzīta stūrī.
- Man tas numurs ir tikai pāris nedēļas, - drīz sev piešķiršu ordeni par melošanas mākslu, - Vecais telefons cieta negadījumā, un numurs līdz ar viņu. Jauno vēl neesmu iegaumējusi, - nevainīgi uzlūkoju Mārci, tēlojot, ka man tiešām žēl.
- Bet tad tu palīdzētu man noskaidrot šī numura īpašnieci? - viņš nebija zaudējis cerību.
- Varu mēģināt, - solīju, lai gan jau tagad zināju, ka nenodošu pati sevi, - Kāpēc tev vispār interesē tas numurs? Tevi kāda neliek mierā? - centos izdibināt viņa sajūtas šajā jautājumā.
- Vienkārši vēlos uzzināt, kas viņa ir, - Mārcis atteica, - Es nevarētu teikt, ka viņa man neliek mieru, drīzāk ieintriģē, - viņš paskaidroja.
- Tad varbūt labāk nezināt, kas viņa ir, lai vēlāk nav jāviļas, - ieteicu viņam.
- Tieši tāpēc jau vēlos noskaidrot, - Mārcis iebilda, - Tikai nevēlos, lai viņa uzzina, ka es to cenšos, - viņš bija aizdomājies, - Es tikai vēlos pārliecināties, ka netieku izjokots.
Ak, kā Mārcim būs jāviļas. Tieši tas jau arī tiek darīts. Ja viņš nebūtu pametis savu bijušo, tad nesaņemtu šādas ziņas no slepenās, bet to viņam neuzzināt. Vismaz šodien.
- Viņa šodien ir šeit? - painteresējos. Vēlējos uzdot pēc iespējas vairāk jautājumu, lai viņš nedomā, ka atbildes es jau zinu un tāpēc mani tās neinteresē.
- Tagad jau vajadzētu būt, - Mārcis skatījās man pār plecu, kā gaidot, kura no visām ieradīsies ar nokavēšanos.
- Kas viņai mugurā? - arī es pagriezos, lai neitrāli nopētītu visus, kas šeit ieradušies. Mēs te bijām daudz, pēc skaita noteikti cilvēki četrdesmit. Bieži šādos tusiņos nebiju piedalījusies.
- Es pajautāšu! - Mārcis ierosināja, bet es jau nožēloju, ka uzdevu šo jautājumu, jo tas nozīmēja, ka mans telefons tūlīt novibrēs, liecinot par to, ka pienākusi īsziņa.
- Es pa to laiku aiziešu pēc vēl viena aliņa, - pacēlu savu jau izdzerto alus pudeli, lai parādītu, ka tā ir tukša, - Tiksimies vēlāk! - atteicu un centos pēc iespējas ātrāk attālināties no viņa, kamēr nebiju pieķerta.
„Saki, kas tev šodien mugurā, lai vismaz nedaudz nojaušu par to, kas esi!” īsziņu atvēru tikai pirts otrajā stāvā, kad jau biju nozudusi pārējo skatienam.
„Mana visskaistākā kleita!” smaidot uzrakstīju. Nākot pirts virzienā, pamanīju, ka lielākajai daļai meiteņu šovakar bija kleitas, tāpēc es noteikti neatviegloju Mārča meklējumus. Papildus tam, es viņam nemeloju, jo man bija manas māsas rozā kleitiņa.
- Ko tu te viena dari? - Guntars mani izbiedēja.
- Man beidzās aliņš, - paņemot jaunu pudeli, atteicu.
- Dod, es to atvēršu, - puisis laipni piedāvāja, un es pasniedzu viņam prasīto, - Kā tev ballīte? - viņš painteresējās.
- Pagaidām man te viss patīk, - atklāti teicu, - Tikai neesmu pieradusi pie tik lieliem pasākumiem. Valmierā mūsu klases tusiņi parasti bija maksimums divdesmit cilvēku grupiņā, - paskaidroju, - Te, manuprāt, ir uz pusi vairāk.
- Sāc pierast, - Guntars ieteica, sniedzot man attaisīto pudeli, - Tu šovakar satriecoši izskaties! - jau otrais puisis šovakar man to teica, jau atkal liekot man samulst ne mazāk kā pirmajā reizē.
- Paldies, - centos būt pieklājīga, - Ejam pie Lanas un Līvas, - sāku justies neērti viņa klātbūtnē.
- Manuprāt, tu šovakar esi te visskaistākā, - Guntars piebilda pirms iejukām pūlī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-9/678414
