http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-6/678101
Līva ar Lanu cītīgi sačukstējās, bet, kad parādījos es, tad uzreiz apklusa.
- Jūs aprunājāt mani? - ķircināju viņas.
- Ko gan citu? - abas smejoties atzinās.
- Un ko nolēmāt? - painteresējos.
- Mēs prātojam, ar kuru no puišiem tevi savest kopā, - Lana atzinās.
- Cik saprotu, tad Krišs un Guntars jau ir aizņemti, - vēlējos pavilkt abas uz zoba, - Lai gan jūs neviena to neatzīsiet, - uzreiz piebildu, pirms viņas sāka protestēt.
- Mēs vienkārši domājām, kādi puiši tev vispār patīk, un kurš varētu atbilst tev vislabāk, - Līva paskaidroja.
- Pagaidām man viņi visi liekas vienādi, - meloju, jo nevēlējos atklāt savas domas. Vismaz pagaidām.
- Starp citu, tev novibrēja telefons, kamēr tu biji pie Madaras, - Līva norādot uz galdu, paziņoja.
Ātri pasniedzos pēc tā, lai izlasītu ziņu.
„1h un 23min...” īsziņa bija sūtīta pirms pusstundas.
„Tagad 1h un 23min. Meitenes vienmēr kavē ;)” smaidot uzrakstīju atbildi.
- Kas tev raksta? - Lana centās izdibināt.
- Signija lūdz piedošanu par savu izturēšanos, - sāku melot arvien biežāk un vairāk. Kas ar mani notiek? No rītdienas centīšos laboties, apsolīju sev.
- Tad viņa būs uz ballīti? - Līva pajautāja, neizskatoties īpaši iepriecināta.
- To viņa nerakstīja, - turpināju savus melus, - Šaubos, ka viņa nāks, - atceroties sarunu, kas mums bija pa dienu, piebildu, - Noteikti vismaz ne uz sākumu, - piebildu.
- Tu taisies, ballīte sāksies pēc nepilnas stundas, - Lana mani mudināja, - Bet tu vēl galīgi neesi gatava, - viņa norādīja uz gultā stāvošo kleitu, un ātri pasniedza man to, - Ļauj mums tevi novērtēt! - draudzene jau dzina mani uz vannas istabu pārģērbties.
- Eju jau eju, - paķerot līdzi vēl krellītes un auskarus, devos pārģērbties.
- Tikai nekavējies tur ilgi, - Līva piebilda.
- Nevaru apsolīt, - smaidot atteicu.
Lanas izvēlētā rozā kleitiņa bija apspīlēta, tomēr tās garums bija tikai kādi desmit centimetri virs celīšiem, un tas mani priecēja. Es nevarētu justies ērti, velkot kaut ko pārāk īsu. Mani mazliet mulsināja dekoltē, un melnās krelles tam lika pievērst tikai pastiprinātu uzmanību. Lai gan sākumā centos to sev noliegt, bet es izskatījos labi. Man tiešām šī krāsa piestāvēja, un vienreiz dzīvē es varēju atļauties izskatīties tieši šā.
- Super! - nebiju aizslēgusi vannas istabas durvis, tāpēc draudzenes vienkārši ielauzās iekšā, nespējot sagaidīt mani.
- Tevi noteikti ievēros visi, ja jau nav pamanījuši! - Līva sajūsmināta teica.
- Tagad man liekas, ka salīdzinājumā ar jums, izskatos prasta, - Lana atzinās, - Jūs abas esat sapucējušās kā uz balli, bet es vienkārši, - draudzene vēlreiz nopētīja gan mūs, gan sevi.
Lana šodien bija uzvilkusi zaļus auduma šortus un baltu krekliņu. Viņai ļoti piestāvēja šāda veida apģērbs, tomēr viņa izskatījās neapmierināta.
- Tu vismaz izskaties pati pēc sevis, - norādīju Lanai, - Ko nevarētu teikt par mani, - piebildu
- Labi, beidzam čīkstēt, - Līva ierunājās, - Paņem peldkostīmu un dvieli. Mums ir piecpadsmit minūtes, ja nevēlamies kavēt.
- Jā, kavēt es negribētu, - ātri devos uz savu istabu, lai paņemtu jau sagatavoto somu. Ja es kavēšu, tad Mārcis sapratīs, ka varu būt viņa slepenā. Tieši tāpēc man vajadzēja ierasties laikā, lai novērstu no sevis uzmanību.
- Man patīk tava attieksme, - Līva uzslavēja, sekojot man.
Guntara pirts atradās viņa mājas teritorijā. Māja bija vienkārša, ja tā var teikt. Tā bija divstāvīga ēka, un šobrīd, gandrīz visos logos dega gaismas. Lai nokļūtu pirtī, mums bija jādodas gar mājas labo pusi, upes virzienā.
No pirts puses skanēja jautra mūzika un balsu čaloņa. Tur jau bija ieradusies vismaz puse klases, un katrs atnācējs tika silti sagaidīts.
- Sveikas meitenes, - Guntars izturējās kā īsts namatēvs, - Laipni lūgtas, - viņš mūs pieklājīgi pavadīja, parādot, kur varam atstāt savas mantas, - Ja vēlaties kādu aliņu, tad tie ir paslēpti pirts otrajā stāvā. Nevēlos, lai vecākiem krīt acīs, - viņš smaidot piemetināja.
- Nu kā tad bez tā, - Lana smaidot teica. Viņa centās flirtēt ar puisi, tomēr viņš bija vai nu akls, vai pārāk kautrīgs.
- Jūs taču dzersiet alu? - viņš nepārliecināti pārjautāja.
- Labprāt, - piekrītoši pamāju un ļāvu, lai viņš attaisa man pudeli.
- Ejam pie pārējiem, - Līva nepacietīgi dīdījās uz vietas. Šī izturēšanās pierādīja, ka viņa vēlas saņemt Kriša komplimentus, jo saprata, ka tie noteikti būs.
- Ejam, - ieķēros viņai elkonī, un smiedamās vilku uzreiz pie īstā puiša. Otrā rokā turēju dzērienu, un ik pa laikam iemalkoju to.
- Līva! Lana! Paula! - Krišs ieraugot mūs, sajūsmā sauca, - Jūs izskatāties satriecoši, - īsti nesapratu vai tas bija patiesi, vai ar ironiju piebilsts.
- Paula Kristiāna, - izlaboju viņu. Draugi mani varēja saukt vienā vārdā, bet puišiem es to neļāvu.
- Piedod, princesīt, - viņš ķircināja mani, - Pievienojaties mums, - Krišs aicināja pie sava bariņa. Tikai tagad pamanīju, ka viņu vidū ir Mārcis, kurš uztraukts lūkojās apkārt, cenšoties noķert kādas skatienu.
- Sveikas, - viņš neitrāli sasveicinājās un turpināja savu nodarbi.
- Tu kādu meklē? - nevainīgi jautāju, cenšoties sevi nenodot.
- Nē, - Mārcis uzreiz atteica, un pievērsās mums, - Es tikai skatos, kas šodien ieradies, - nu es zināju, ka melot šis puisis galīgi nemāk, jo kad to dara, nespēj nostāvēt mierīgs.
- Netraucēšu, - atteicu, un pievēros draudzenēm, - Kā parasti beidzas šie pasākumi? - jautāju meitenēm.
- Kāds piedzeras, kāds pavada neaizmirstamu vakaru, cits vienkārši to vēlāk cenšas aizmirst līdz pat Ziemassvētkiem, - Līva smejoties paskaidroja. Tiklīdz Līva iesmējās, Krišs kārtējo reizi tika savaldzināts. Viņš tiešām neredzēja nevienu citu, kad šeit bija viņa. Vai tiešām viņa to neredzēja? Gan jau redzēja, vienkārši vēlējās pārbaudīt puisi.
- Es pagājušā gada ballīti atceros ar smaidu, bet daži labi, viņu labprāt aizmirstu, - Lana ķircinot piebilda, lūkojoties tieši Līvas virzienā.
- Klusē, draudzene! - Līva izklausījās draudoša.
- Kas toreiz notika? - biju pārāk ieinteresēta, lai ļautu tagad Lanai klusēt.
- Mums abām ļoti labi zināma persona tā piedzērās, ka ne tikai pateica visiem, ko domā par katru, bet arī aizejot pievēma visu pagalmu, - Lana teica to tik klusi, ka dzirdējām tikai mēs ar Līvu.
- Nodevēja! - Līva izklausījās aizvainota.
- Tu labi zini, ka šovakar kāds noteikti to atcerēsies, un labāk, ka esi tam gatava, - Lana pat nedomāja atvainoties par tikko pateikto, - Un labāk, ka Paula Kristiāna to uzzina no mums, nevis no kāda cita, - viņa prātīgi piebilda. Līvai nebija, ko iebilst.
- Tev taisnība, - Līva beidzot atzina, - Aizejam pēc uzkodām, - draudzene ierosināja.
- Es šobrīd negribu ēst, - uzreiz atteicu, - Gaidīšu jūs šeit, - ierosināju.
- Labi, - Lana piekrita un kopā ar Līvu devās pēc ēdiena.
- Kristiāna? - mani izbiedēja balss aiz muguras.
- Paula Kristiāna! - uzreiz nepazina runātāju tikai pēc balss, tāpēc strauji pagriezos. Samulsusi pamanīju, ka tas ir Mārcis.
- Mēs varam nedaudz parunāties? - šis jautājums lika manai sirdij neprātīgi dauzīties, un es cerēju, ka neviens cits to nemana.
- Protams, - centos būt mierīga un nepiespiesta.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-8/678282
