http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-4/677960
Zvans no stundas beidzot noskanēja, un mēs varējām doties pārģērbties, lai ietu uz pēdējām divām stundām.
- Kas tad notika mūsu ātrajai skrējējai, ka nepiedalījās simts metros? - Dinija izsmējīgi jautāja, cenšoties mani nokaitināt.
- Negribēju, lai izgāzies arī pēdējā skrējienā, - es neļāvu sevi apvainot.
- Skaties, ka nākošreiz nepaklūpi, - viņa man draudēja.
- Bet tev cerams, nesapīsies kājas, - smejoties atbildēju, un nolēmu, ka labāk ignorēšu viņu.
- Kā tu spēj ko tādu izturēt? - Lana čukstus jautāja.
- Vienmēr esmu zinājusi, ka Dinija ir neciešama, bet, kā uzrodas konkurence, tā vispār neprātīga, - Līva tikpat klusi piebilda.
- Bļāviens! - pēkšņi skaļi iesaucos, - Man taču nav ko vilkt mugurā!
- Kādā ziņā? - meitenes gandrīz reizē jautāja.
- Es taču pusdienās aplēju savu krekliņu, man ir palikuši tikai svārki un žaketīte, - secināju, skatoties uz netīro topiņu, - Es taču nevaru iet apakšveļā!
- Ko tu tagad darīsi? - Lana neizpratnē paskatījās uz mani.
- Došos mājās, - paraustot plecus atteicu.
- Tu neiesi uz pēdējām stundām? - Lana neticīgi jautāja.
- Tu jau nebiji latviešu valodā, - Līva atgādināja.
- Jūs domājat, ka labāk man iet tikai žaketītē? - ironiski jautāju.
- Nu, jā, skolotāji nesapratīs, - Lana piekrita.
- Man arī tā liekas, - iemetu sporta tērpu un netīro krekliņu maisiņā, atstājot mugurā tikai žaketīti uz svārkus. Šobrīd man bija ļoti liels dekoltē, jo pat krūštura maliņu tas nenoslēpa.
- Puiši ļoti priecātos, tevi ieraugot, - Lana, norādot uz dekoltē, teica.
- Ko viņi neredzēs, to nevarēs nožēlot, - smejoties teicu.
- Tad mēs pēc stundām ejam pie tevis? - Līva pārjautāja, pirms šķīrāmies.
- Es jūs gaidīšu, - piekrītoši pamāju, - Tikai nekavējiet.
- Ieskriesim tikai nolikt mantas, un uzreiz dosimies pie tevis, - Lana apsolīja.
- Tad līdz vēlākam, - pamāju un devos prom.
Atcerējos par telefonu, kurā noteikti ir kāda ziņa no Mārča. Viņš taču pavadīja visu stundu ārā. Iespējams, tāpēc viņš tā novēroja mūsu klases meitenes sportā, jo vēlējās saprast, kura ir viņa slepenā pielūdzēja.
„Vēroju jūs visas, un joprojām nesaprotu, kura esi tu...”
Negribot manā sejā parādījās smaids.
- Tu to arī neuzzināsi, - klusi pie sevis teicu, - Neuzzināsi, kamēr tev tas nebūs jāuzzina, - ātri uzrakstīju atbildes īsziņu un nosūtīju viņam.
Lai pārliecinātos, ka nepieļāvu kļūdas, pārlasīju to vēlreiz.
„Tu tiešām nemaz nenojaut? Es gan tevi pamanīju. Vairākas reizes :)”
- Tu mani izseko, - skolas pagalmā mani uzrunāja Mārcis, liekot man salēkties.
- Manuprāt, ir tieši otrādāk, - vēsi atteicu, vērojot kā viņš izvelk telefonu.
Puisis izlasīja īsziņu un palika domīgs, tomēr viņa sejā redzēju ieinteresētu smaidu. Viņš ielika telefonu atpakaļ kabatā, un pievērsās man. Šķiet, atbildes īsziņu es sagaidīšu vēlāk.
- Tu basto stundas? - Mārcis tēloja sašutumu.
- Un ko tu pats dari šeit, nevis klasē? - atbildēju ar pretjautājumu.
- Šonedēļ jau esmu pietiekami daudz laika veltījis mācībām, tagad jāsāk atpūsties, - Mārcis mierīgi atteica.
- Dzirdēju, ka tu taisies nopietni pievērsties mācībām, - man tas vienkārši paspruka. Pēc šiem vārdiem Mārcis kļuva manāmi piesardzīgāks, jo saprata, ka tos man teikusi Signija.
- Nu salīdzinot ar pagājušo gadu, tā arī ir, - puisis paskaidroja, - Šogad esmu skolā jau pirmajā nedēļā, pagājušajā gadā parādījos tikai trešajā, - viņa vārdi man lika balsī iesmieties.
- Tu nopietni? - nespēju noticēt kam tādam, jo pati bieži nebastoju skolu, ja neskaita šodienu.
- Nopietnāks neesmu bijis, - Mārcis mani pārliecināja, - Tu dodies mājās? - viņš painteresējās.
- Jā, - atteicu, - Aplēju pusdienās krekliņu, nevēlos doties šādā paskatā uz stundām, - norādot uz sevi atteicu.
- Tu šobrīd izskaties daudz labāk kā no rīta, - Mārcis teica. Nemaz neievēroju, ka viņš mani būtu pamanījis no rīta, tāpēc šis kompliments bija pārsteidzošs.
- Paldies, - apmulsusi atbildēju, - Laikam, - līdz galam neizpratu viņu, tāpēc arī izteicu pēdējo piezīmi.
- Kur tu dzīvo? - viņš joprojām nāca kopā ar mani, un man bija aizdomas, ka viņš nedzīvo šajā virzienā.
- Tepat netālu, - norādīju uz savu ielu, - Pavisam tuvu skolai, - nopūšoties piebildu, - Reizēm liekas, ka pārāk tuvu.
- Nabadzīte, - Mārcis līdzjūtīgi teica, bet bija jūtams humors viņa balsī, - Man gan paveicies, - viņš piebilda, - Es dzīvoju pāris kilometrus no skolas, Gaujas otrā krastā, - viņš norādīja Kadagas virzienā.
- Tad jau tu ej nepareizi, - aizrādīju viņam.
- Tik reti esmu džentelmenis, un to vienīgo reizi mani pieklājīgi atšuj, - Mārcis tēloja aizvainojumu.
- Es taču nevēlos, lai uzzini kur dzīvoju, - arī es mācēju notēlot sašutumu.
- Nu, tad jau tiksimies vakarā, - Mārcis pēkšņi pagriezās un devās pretējā virzienā.
Viņš ir vienkārši pārsteidzošs puisis. Ko īsti viņš vēlējās ar to visu pateikts? Kā uzradās, tā vienkārši pazuda. Apjukusi turpināju ceļu mājās. Novibrējot telefonam, nesteidzos to izņemt no somas. Baidījos, ka Mārcis joprojām varētu mani novērot un tā uzzināt, ka tas ir mans numurs.
Tikai tiekot savā mazajā istabiņā, beidzot sajutos no visu skatieniem paslēpusies. Te bija mana mazā paradīze, kurā nevienu nelaidu. Reti manas istabas durvis bija vaļā, es tās aizslēdzu gan atrodoties tajā iekšā, gan izejot ārā.
Man bija vienguļamā gulta, kas atradās pa vidu perpendikulāri vienai sienai. Pa labi no gultas bija skapis ar manām drēbēm, bet kreisajā galds mācībām. Uz tā valdīja mana kārtība. Vairākas mācību grāmatas bija izmētātas pa visu galdu, bet galda lampiņa apspīdēja dienasgrāmatu, kurā vakar vakarā rakstīju savas sajūtas. Tā man ir jau kopš vasaras sākuma, kad sākās vecāku strīdi un nesaprašanās. Izliekot savas sajūtas uz lapām, man nevajadzēja tās stāstīt pārējiem.
Uz sienas pretī gultai biju iekārtojusi tādu kā atmiņu albumu. Tur atradās dažādas fotogrāfijas, kurās biju redzama gan es pati dažādos vecumu posmos, gan mani draugi no vecās skolas, gan ģimenes bildes no laikiem, kad mēs visi smējāmies un nestrīdējāmies.
- Telefons! - biju jau aizmirsusi pārbaudīt to.
„Ko tu tagad dari?” viņš laikam cerēja mani pieķert melos, bet var nemaz necerēt.
„Cenšos izturēt pēdējās stundas :) Un tu?” nevainīgi jautāju.
„Nevaru sagaidīt vakaru” atbilde pienāca nekavējoties. Viņš tiešām to nevar sagaidīt. Smaidot iekritu gultā, un atļāvos nedaudz pasapņot.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-6/678101
