http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-29/682116
- Malacis! - Ričards uzreiz uzslavēja draugu, tu uzminēji pareizi.
- Kā tu zināji, ka tā ir viņa? - Signijas balsī bija dzirdama greizsirdība.
- Viņa pati sevi nodeva, - Mārcis vienkārši atteica, - Viņa nosarka, - puisis novēla visu vainu uz mani.
- Es nenosarku! - centos protestēt, lai gan prātīgāk būtu paklusēt.
- Spēlējam tālāk? - Guntars ierosināja, lai kliedētu saspringto gaisotni.
- Jā, tā ir laba doma, - Krišs piebalsoja draugam.
- Es taču nevarēju teikt, ka atpazinu tavu smaržu, - Mārcis man klusi teica, kamēr pārējie nemanīja.
Es apstulbusi uzlūkoju viņu. Vai tiešām viņš mani atpazina pēc smaržas? Kā gan viņš varēja atcerēties kaut ko tādu?
- Es aiziešu līdz tualetei, - atvainojos visiem, pirms pazudu no telpas, paķerot līdzi telefonu.
„Bija sāpīgi skatīties kā viņš tevi skūpsta, jo tu atbildēji...”
Tātad mans slepenais noteikti nebija Krišs. Īsziņa bija sūtīta kādas divdesmit minūtes atpakaļ, tāpēc tajā nekas nebija minēts par manām bučām. Iespējams arī tās nebija patīkamas viņam, bet to es šobrīd neuzzināšu. Bija palikuši vairs trīs puiši, kas varēja pretendēt uz slepenā vietu. Guntars, Mārcis un Ričards. Un viņi visi trīs varēja būt tie, kas sūta šīs ziņas. Kā lai es uzzinu, kurš no viņiem to dara? Un kā lai es esmu pārliecināta par to, ka tā nav tikai spēle?
„Bet tā taču bija tikai spēle...”
Nosūtot atbildi biju gatava atgriezties pie pārējiem. Nolēmu, ka izspēlēšu vairs tikai pāris partijas un tad došos mājās, jo solīju mammai, ka vakariņās būšu atpakaļ. Nevēlējos atkal pazaudēt viņas uzticību, jo otrajā reizē to atgūt būtu daudz grūtāk.
- Kur tu kavējies? - Signija nepacietīgi jautāja, - Mēs gaidām uz tevis, - draudzene piebilda.
- Piedodiet, - atvainojos un ieņēmu savu vietu, - Sākam? - centos ātri visus pievērst atkal spēlei, ne sev.
- Tu taču nedusmojies, - čukstus jautāju Signijai, kuras sejas izteiksme bija daudz drūmāka kopš manām bučām uz Mārča kakla.
- Tā taču ir tikai spēle, - šķita, ka viņa cenšas vairāk sev nekā man, to ieskaidrot.
- Tieši tā, - piekrītoši pamēju, pievēršoties atkal spēlei.
- Es vienkārši labprāt būtu bijusi tavā vietā, - Signija klusi atzinās, - Bet gan jau nākamajā reizē, - draudzene man uzsmaidīja, nomierinot mani.
- Noteikti nākamajā reizē, - piekrītoši pamāju.
- Paula Kristiāna, cik kārtis mainīsi? - mūsu sarunu pārtrauca Ričarda balss.
- Divas, - uzreiz atteicu, noliekot sliktākās, kas man bija.
- Lūdzu, - Ričards man pasniedza jaunās kārtis un pievērsās nākamajam spēlētājam.
- Cikos tu rīt iesi uz skolu? - Signija apjautājās.
- Nezinu, - paraustot plecus atteicu, - Iespējams jau pirms astoņiem, - atceroties pēdējos rītus, piebildu.
- Tu varētu pirms skolas ienākt pie manis, - viņa ierosināja, - Mēs varētu doties kopā, - Signija ieminējās, un es piekrītoši pamāju. Lai gan tas man sanāca pamatīgs aplis, nolēmu labāk izpatikt Signijai, lai nolīdzinātu šodienas notikumus.
- Nu, meitenes rādiet savas kārtis, - Ričards iztraucēja mūsu sarunu, jo visi jau bija nolikuši kārtis uz galda.
- Nolādēts! - tas bija vienīgais, ko spēju pateikt, ieraugot, ka veiksme joprojām nav mana sabiedrotā, un es atkal esmu zaudējusi. Vajadzēja uzreiz pateikt, ka jādodas mājās, nevis spēlēt vēl šo partiju.
- Cik saprotu, tu atkal griezīsi pudeli, - Guntars jau sniedza man pieminēto, un es to paņēmu.
- Tu saproti pareizi, - nespēju slēpt savā balsī ironiju, lai gan viņš jau nebija vainīgs, ka es zaudēju.
- Griez, - viņš tomēr neuztvēra ironiju, tāpēc ar smaidu mudināja mani iegriez pudeli.
- Tiks darīts, - salutēju viņam, cenšoties pati atgūt labāku noskaņojumu. Brīdī, kad pudele apstājās pretī Mārcim, es zināju, ka nekas labāks nebija iedomājams. Lai vakars būtu patiesi izdevies, vajadzēja taču tam noslēgties tieši šādā veidā. Izvilinot no sevis vismākslīgāko smaidu, uzlūkoju Mārci.
- Saki, kas tev padomā? - centos būt pieklājīga un pretimnākoša.
- Es taču nevaru tik ātri izdomāt uzdevumu jauniņajai, - Mārcis mani vilka uz zoba, paralēli piemiedzot ar aci Signijai. Viņa Mārča priekšā vienkārši kusa, tāpēc uzreiz ieķiķinājās kā tikko iemīlējusies viņā no jauna.
- Mārci, neesi nežēlīgs, - viņa laikam nojauta, kas puisim padomā.
- Lūdzu, nebiedējiet mani, - tēloju sašutumu, liekot iesmieties arī pārējiem.
- Mums nemaz nav jābiedē, - Signija smejoties teica, - Tev vienkārši labāk būs, ja baidīsies pati, - draudzene piebilda.
- Varbūt man labāk doties mājās, - nedroši ieminējos, liekot visiem iesmieties vēl vairāk.
- Nē, - Mārcis uzreiz mani apturēja, - Domāju, ka nelikšu tev neko darīt, drīzāk atbildēt uz kādu jautājumu, - puisis aizdomājies teica.
- Uz jautājumu? - nu es tiešām jutos nobijusies. Viņš taču neko nejautās par nakti pie Gaujas. Viņš taču nenodos mūs abus, jo mēs vienojāmies, ka viss, kas bija, paliks pie mums. Nevienam citam tas nebija jāzina.
- Uz pavisam vienkāršu jautājumu, - Mārcis piekrītoši pamāja, - Uz šo jautājumu agrāk vai vēlāk ir jāatbild visiem jauniņajiem mūsu skolā, - viņš pārliecināti piebilda.
- Labi, - biju padevusies, - Uzdod jautājumu, lai varu doties. Nedrīkstu kavēt vakariņas, - centos attaisnoties.
- Tu jau gandrīz divas nedēļas mācies mūsu skolā, - Mārcis it kā aizdomājies, skaļi prātoja, - Esi jau iepazinusies ar visiem saviem klasesbiedriem, plus vēl vairākiem citiem skolēniem no citām klasēm, - viņš turpināja vilkt garumā brīdi, kad izskanēs jautājums, - Tu esi pabijusi vairākās ballītēs, kurās noteikti iepazini pārējos vēl labāk, - viņš uz īsu brīdi veltīja man skatienu, kas lika visam iekšā sagriezties. Mēs abi zinājām, ka šeit viņš tiešām domā skūpstu, kas bija starp mums, neļaujot man to aizmirst, - Tātad jautājums būs pavisam vienkāršs, - Mārcis beidzot teica.
- Nesaprotu kāpēc tev literatūrā ir seši, - Ričards uz brīdi pārtrauca draugu, - Ar tādu vārdu krājumu un runāšanu, tev vajadzētu dabūt vismaz deviņi, - puisis iesmējās, liekot pārējiem darīt to pašu.
- Apklusti, - Mārcis apklusināja draugu ar vienu vārdu, tomēr pateica to tā, lai viņš neapvainojas, drīzāk kā brīdinājumu, - Tātad, Paula Kristiāna, kurš puisis ir tas, kurš tev patīk? - vienmēr likās, ka šādus jautājumus uzdod meitenes viena otrai, bet laikam jau kļūdījos. Arī puišiem interesējas šis jautājums.
- Un tas ir tavs jautājums? - biju pārsteigta.
- Tu taču saproti, ka tev jāatbild godīgi, jo pati izvēlējies pudeli, nevis izģērbšanos, - Mārcis atgādināja.
- Protams, es to apzinos, - piekrītoši pamāju, - Es vienkārši gaidīju, ka jautājums būs āķīgāks, - vēlējos Mārcim kaut nedaudz ieriebt.
- Ja jau tas ir tik vienkāršs, tad atbildi uz to, - Mārci nebija viegli nokaitināms.
- Tātad tu vēlies zināt, kurš no visiem man patīk, - aizdomājusies nopūtos, - Visticamāk, es vēl ar viņu šajā skolā neesmu iepazinusies, - atklāti teicu, jo pagaidām man bija iepaticies tikai aizņemts puisis, tāpēc nepameta cerība, ka kāds brīvais vēl spēs manī izsaukt tādas pašas emocijas kā viņš.
- Tātad neviens no tiem kurus tu šobrīd esi iepazinusi, tev neliekas simpātisks? - Natālija nebija man noticējusi.
- Simpātiski te ir daudzi, tomēr tieši tāpēc viņi vairs nav brīvi, - atteicu, jo biju solījusies būt godīga.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-31/682588
