local-stats-pixel fb-conv-api

Paula Kristiāna (3)16

397 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-2/677682

- Es neiešu pie Guntara un nemaz necenties mani pierunāt, - Signija izskatījās nepiekāpīga. Es pat teiktu nikna.

Mēs tikko bijām sākušas ēst pusdienas. Tā kā šodien nebija Natālijas, tad arī pie pusdienām es pievienojos Signijai. Lana ar Līvu sēdēja nostāk. Centos pierunāt abas mums pievienoties, bet viņas man kategoriski atteica. Tas bija nepatīkami, tāpēc mēģināju to aizmirst.

- Signija, tev jānāk, tur būs visa klase, - protestēju, jo nojautu, ka tuvumā ir cilvēks, kuram jādzird šī saruna, - Vismaz manis dēļ, - nekad iepriekš nenojautu, ka esmu tik laba aktrise. Varbūt jāpievienojas teātra pulciņam.

- Tas ir izslēgts, - Signija skatījās tikai manās acīs, lai nenodotu mūs, - Šodien nav mana laimīgākā diena, un zinu, ka gandrīz visi tur esošie cilvēki, mani tikai nokaitinās vēl vairāk, - draudzene pieklusināja balsi, izliekoties, ka nevēlas, lai kāds noklausās mūsu sarunu.

- Tu esi ietiepīgākais cilvēks, ko pazīstu! - nikni teicu un strauji piecēlos, lai dotos prom. Šo ātro kustību dēļ līdzsvaru zaudēja mana sulas glāze, uzlīstot virsū tieši baltajam topiņam, - Nolādēts! - gribēju lamāties rupjāk, bet apzinājos, kur atrodos. Es sev nezināmu iemeslu dēļ, nekad nespēju skaļi nolamāties sabiedriskās vietās. Laikam audzināšana pie tā vainīga, - Paskaties, ko tu izdarīji! - zinu, ka vainīga biju pati, bet tā izklausījās labāk.

- Tu to biji pelnījusi! - Signija knapi valdījās, lai nesāktu smieties par manu neveiklību, bet viņa to nedrīkstēja darīt, lai visu neizjauktu.

- Kas notiek starp tevi un Signiju? - arī Lanai un Līvai šis strīds negāja secen. Tiklīdz pametu ēdamzāli, tā abas man sekoja. Vēlējos viņām izstāstīt visu, tomēr biju apsolījusi Signija pagaidām klusēt.

- Viss būs labi, - godīgi teicu, jo nevēlējos melot.

- Viņa taču sadusmojās uz tevi neparko, - Lana protestēja.

- Kas ar viņu noticis? - Līva paskatījās pār plecu. Laikam vēlējās vēlreiz uzmest skatienu Signijai, un tam, ko viņa tagad dara, - Viņa tiešām izskatījās ne savā ādā.

- Signija tagad dusmojas uz visu pasauli, - atmetot ar roku, teicu, - Kad nomierināsies, tad pati nāks atvainoties, - pārliecināta teicu. Un mēs vēl par to visi pasmiesimies, pie sevis nodomāju, skaļi nesakot.

- Tātad tu pati plāno doties uz ballīti? - Lana secināja.

- Es apdomāju visus par un pret, un secināju, ka būtu muļķīgi, to laist garām, - nevainīgi teicu.

- Super! - Līva priekā mani apskāva, - Visticamāk, ka nebūs arī Natālijas, ja jau Signija nenāks.

- Kas var zināt, - prātoju, - Varbūt viņa vēl pārdomās.

- Nē, viņa izskatījās pārāk pārliecināta, - Līva sprieda. Ja jau mēs bijām pārliecinājušas Lanu ar Līvu, tad noteikti noticēja arī visi pārējie. Tas, savukārt nozīmēja, ka tuvākajā laikā jāgaida īsziņa no Mārča. Neticu, ka viņš neatrakstīs, zinot, ka Signijas ballītē nebūs.

- Tu izskaties galīgi aizdomājusies, - Lana mani atgrieza realitātē.

- Domāju, ko šodien vilkt mugurā, - meloju.

- Mēs tev palīdzēsim izdomāt, - Līva uzreiz apsolīja, - Bet tagad ejam uz sportu. Mana mīļākā nodarbība, - meitene neslēpa ironiju savā balsī.

- Īpaši, kad paēstas pusdienas, - smejoties piebildu. Man tiešām patika sports, bet ja tas bija normālā laikā, ne pēc pusdienām. Vismaz viens no priekšmetiem, kas man padevās, jo te vajadzēja tikai labu fizisko formu, un par to es nevarēju sūdzēties.

Pirms nodarbības, ātri paskatījos telefonā. Kopš atgriezos no nobastotās stundas, izslēdzu tam skaņu, lai nejauši Mārcis neuzzina, ka numurs pieder mani, savādāk interese par noslēpumaino meiteni viņam noteikti zustu.

„Kā es zināšu, kura esi tu?” mans smaids kļuva arvien platāks. Ja viņš vēlējās, ko tādu zināt, tātad viņš ir nolēmis būt.

„Tu zināsi ;)” šoreiz man nebija blakus Signijas, kas dotu padomu, bet gan es vēlāk viņai parādīšu šīs ziņas. Neredzēju arī viņas mantas garderobē, visticamāk, viņa nolēma bastot arī sportu, jo Signijai taču ļoti sāp vēders dēļ mēnešreizēm.

- Ir nu gan viltniece, - smaidot secināju. Ja jau ir nolēmusi melot, tad neaizmirst par visiem sīkumiem. Mani gan vienmēr tieši sīkumi iegāza šādās reizēs, ceru, ka šoreiz ar Signijas palīdzību, tas nenotiks.

- Meitenes, iesildāmies sākumā ar trīs apļiem, - skolotāja uzsauca mums visām, tiklīdz noskanēja zvans uz stundu. Sekojām viņai uz ārā sporta laukumu.

Kamēr vēl ārā bija silts, vilku savas pusgarās pelēkās sporta bikses un melno krekliņu.

Ieraugot stadiona malā stāvošos puišus, paliku īgna. Man nepatika, ka kāds novēro, kad skrienu, un te viņu bija vairāk nekā vajag.

- Izskatās, ka desmitajiem stunda ārā, - pārējās klasesbiedrenes priecīgi čaloja. Tātad šodien sportā visas cītīgi sacentīsies, lai izrādītos. Nožēlojami.

- Meitenes skrienam! - skolotāja pamudināja, redzot, ka joprojām visas tikai ejam.

Es paklausīgi uzsāku savu skrējienu. Lana un Līva man pievienojās. Pārējās mūs apdzina pēc pirmajiem divdesmit metriem, vēloties izrādīties un būt pirmās.

- Varbūt mums arī vajadzētu pielikt soli? - Lana ierosināja.

- Pagaidi otro apli, viņas šādu tempu vairs neturēs, - biju par to gandrīz simtprocentīgi pārliecināta un turpināju skriet iesāktajā ritmā, neaizmirstot par vienmērīgo elpošanu.

Otrā apļa sākumā, visas meitenes palika gausākas. Arī Lana un Līva nedaudz samazināja savu ātrumu, bet joprojām bija aiz manis. Mēs lēnām apdzinām visas pārējās, kuras, uzsākot skrējienu, pārvērtēja savas spējas.

Pat nemanīju kā apdzenu pēdējo klasesbiedreni, kas sākumā bija pirmā. Lai gan mani vaigi jau bija sārti, es nemaz nejutos nogurusi. Šis absurdais sārtums vienmēr lika domāt pārējiem, ka man ir grūti, bet tā nebija.

Jutu sev pievērstos desmitās klases puišu skatienus, bet ignorēju tos.

- Paula Kristiāna, uzņem tempu, pēdējais aplis, - skolotāja arī bija pamanījusi mani. Šķiet, viņa pat piespieda hronometru, lai pārliecinātos par manām spējām. Izpildot viņas lūgumu, paātrināju savu tempu gandrīz uz pusi, jo zināju, ka šis ir pēdējais aplis. Zināju, ka skrietu vēl ātrāk, ja man būtu konkurence, tomēr tādas nebija. Vismaz nedzirdēju sev tuvojamies soļus no aizmugures.

Man bija jāizvirza mērķis, lai parādītu, uz ko spēju. Ieraugot pēdējo skrējēju, kas bija tikai pusapli man priekšā, nolēmu, ka varu viņu apdzīt par šo apli, un gandrīz vai lidoju viņas virzienā.

Es dzirdēju tikai svilpojam vēju gar ausīm. Man patika skriet jau sen, tikai nekad nedomāju, ka spēju to darīt tik ātri.

Tieši pie līnijas, kur uzsāku skrējienu, es nonācu soli ātrāk nekā meitene, kuru biju nolēmusi apdzīt.

- Paula Kristiāna, tagad neapstājies, bet paejies un izstaipies, - skolotāja pamācīja, neko vairāk nesakot.

Samazinot ātrumu secināju, ka esmu pamatīgi izrāvusies. Devos uz stadiona malu, lai izstaipītos. Sākumā kārtīgi izstaipīju visus kāju muskuļus, tad ķēros klāt roku.

- Kur tu tā aizskrēji? - Līva pārsteigta jautāja.

- Brīžiem likās, ka tu lido, - Lana piebilda.

- Viņa tā darīja tikai lai izrādītos, - viena no meitenēm neapmierināta nomurmināja, - Nebūtu tur puišu, viņa būtu nogājusi tos apļus, - viņa izklausījās par sevi pārliecināta, tomēr, ja viņa cerēja mani aizvainot ar šo tekstu, tad viņai tas galīgi neizdevās.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-4/677960

397 0 16 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 16

0/2000

Baigi reti liec jaunās daļas. :[ Laikam nevadies vairs pēc principa - viena daļa no rīta, otra- vakarā.

4 0 atbildēt

Kad nākamā ? :)))

3 0 atbildēt

tu mani izspiego vai kā ??? ( negribu lielīties bet nuu esmu ātrākā meitene novadā un es dievinu gan sportu gan skrieanu tomār man nepadodas matemātika emotion emotion emotion )

3 0 atbildēt
Zanda, varbuut panem pauzi staasta rakstiisanaa? Zinu varbuut daudzas nepiekritiis, tachu kaa jau mineeji, tev ir daudz darba... Tu jau taa dari daudz muusu labaa:) Protams, ja vien pati neveelies turpinaat rakstiit... ps. Esmu totaali atkariiga no taviem staastiem!!
3 0 atbildēt

gaidu nākamo:)

2 0 atbildēt

kad nākamā???

2 0 atbildēt
Mm paulaa, ne jau nu novadā, lol. Un tev matene padodas labāk nekā man XD
2 0 atbildēt

Vai bildes pati fotogrāfē? :)

0 0 atbildēt