http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-28/681972
- Ak, laimīgais, - Mārcis pārspīlēti iesaucās, liekot man saprast, ka tas nav viņš, - Neuztraucies tava meitene to neuzzinās, - viņš mierināja puisi. Tātad pudele ir apstājusies pie Guntara vai Kriša.
Nedroši atvēru acis un uzlūkoju pudeli. Tā bija apstājusies, konkrēti rādot uz Krišu. Vienkārši lieliski! Tikko knapi nokārtoju attiecības ar Lanu, tagad varēju iekļūt Līvas nevēlamo personu sarakstā.
- Mēs tiešām nevienam neteiksim, - Guntars smaidot centās uzmundrināt mūs abus, - Un tā taču ir tikai spēle. Viens skūpsts nevienam neko sliktu nav nodarījis, - puisis piebilda.
- Darām to, - strauji piecēlos nu tupus stāvokļa, un nedaudz apreibu no šīm kustībām. Laikam jau pārāk daudz emociju šobrīd bija manī, tāpēc tās visas lauzās ārā.
- Spēle paliek spēle, - Krišs piekrita un sekoja manam piemēram, pieceļoties kājās. Tikai tagad pamanīju, ka viņš bija galvas tiesu garāks par mani, tāpēc puisim nāksies pieliekties, lai noskūpstītu mani.
- Tas gan, - ļāvu, lai viņš pienāk pie manis. Visu skatieni bija pievērsti mums abiem.
Viņš lēnām liecās pretī manām lūpām un pavisam maigi tās aizskāra. Kad jau domāju, ka ar šo mazo bučiņu viss būs beidzies, es kļūdījos. Krišs aplika rokas ap manu augumu un pievelkot cieši klāt, ielauzās manās lūpās. Es tās pavēru un nedomājot ļāvu, lai viņš uzsāk spēli ar manu mēli.
Skūpsts bija tikai piecas sekundes garš, bet tajā tika ieliktas vairāk emocijas kā es gaidīju. Uz brīdi man sāka likties, ka tieši viņš ir mans slepenais, kas beidzot ir ieguvis kāroto.
- Tas bija kaut kas! - Natālija iesaucās, liekot mums samulst.
- Vai varam turpināt spēli? - Krišs ātri atguvās un centās, lai pārējie aizmirst tikko notikušo.
- Ja vien jūs nevēlaties vairs turpināt iesākto, - Guntars ķircināja draugu.
- Tā taču ir tikai spēle, - atgādināju pārējiem.
- Iespējams, ka ne visiem, - Signija iesmējās, lai paturpinātu Guntara iesākto.
- Dali kārtis un nemuldi, - pārmetoši uzlūkoju draudzeni, bet viņa to uztvēra tikai kā joku, iesmejoties vēl vairāk.
- Vairs nebaidies zaudēt? - viņa jautājoši uzlūkoja mani.
- Vairs nē, - pārliecinoši meloju.
Turpmākās trīs partijas man izdevās izbēgt no palikšanas pēdējā vietā. Šoreiz mazāk veicās puišiem, bet viņi nekautrējās novilkt savus kreklus, kā paredzēja pokera spēles noteikumi. Šobrīd man pretī sēdēja trīs puiši ar satriecošām presītēm. Priecājos, ka Mārča ķermenis joprojām bija apklāts, jo baidījos, ka pretējā gadījumā varētu sākt sarkt un neadekvāti uzvesties.
- Paula Kristiāna, tava kārta dalīt, - Natālija man iebikstīja blakus sēžot, jo redzēja, ka esmu aizdomājusies, - Viņi izskatās tiešām labi, - draudzene man čukstēja, lasot manas domas, tomēr nenodeva mani, skaļi neko nekomentējot.
- Beidzot, - ātri savācu visas kārtis un kārtīgi tās samaisīju. Gribu vismaz vienā partijā uzvarēt!
Ieraugot rokās divus karaļus un divus kalpus, zināju, ka kombinācija ir pietiekami laba, lai pretendētu uz pirmo vietu, ja vien man izdotos dabūt vēl vienu no abām kārtīm viss būtu ideāli. Pārējie mainīja vismaz divas kārtis, tas lika cerībām tikai pieaugt.
Nedroši pacēlu savu maiņas kārti, un ieraugot kalpu gandrīz balsī iespiedzos. Man tiešām bija grūti neizrādīt savas emocijas, bet nevēlējos sevi nodot.
- Atklājam kārtis! - aicināju pārējos, uzliekot uz galda redzamu savu kombināciju. Kā dalītājai man tas bija jādara pirmajai. Joprojām saglabāju neitrālu sejas izteiksmi, lai gan dzirdēju vairākus žēlus vaidus, kas bija uzspēlēti un smieklīgi.
- Nu bija jau arī mana kārta jums piekāpties, - Mārcis centās pajokot, uzliekot uz galda vājāko pāra kombināciju, kāda bija iespējama.
- Izģērbies! - Signija izskatījās apmierināta, ka beidzot pienākusi viņas puiša kārta novilkt kreklu.
- Es izvēlos pudeli, - Mārcis uzreiz iebilda. Uz brīdi redzēju viņa acīs pazibam šaubas, un nespēju saprast no kurienes tās uzradušās. Vai viņš tiešām kautrējās rādīt savu augumu? Viņš taču bija sportists, tāpēc noteikti izskatījās lieliski!
- Pudeli? - Signija jutās vīlusies.
- Nevar taču pieļaut, ka Paula Kristiāna vienīgā izmanto šīs privilēģijas, - Mārcis vienkārši atteica, - Es arī gribu pamēģināt, - puisis piebilda.
- Nu tad griez vien! - Guntars padeva draugam pudeli.
Mārcis iegrieza pudeli, un vienaldzīgi skatījās uz kuru tā norādīs. Kad tā norādīja uz Ričardu, puisis smagi nopūtās.
- Spļauj ārā! - viņš uzsauca draugam. Laikam jau Mārcis labi pazina Ričardu, ja jau uzvedās tā, - Tikai neliec man piepumpēties vai apskriet trīs apļus ap šo māju, - viņš, tēlojot izmisumu lūdzās.
- Nē, - Ričards noraidoši grozīja galvu, - Neceri, ka tiksi tik viegli cauri, - beidzot redzēju Ričarda patieso seju. Iepriekš man likās, ka viņš ir kautrīgs un nedrošs, tomēr īstajā kompānijā viņš spēja atvērties un izskatīties pievilcīgs.
- Kas tev padomā? - Mārcis neizpratnē apjautājās.
- Tev ar aizsietām acīm būs jānosaka, kurš tev to nodarīs? - Ričarda acis mirdzēja.
- Nesaprotu, - Mārcis izskatījās apjucis un nedrošs. Man patika viņu redzēt šādu.
- Aizsiesim acis un uzzināsim, - Ričards palūdza Signijai šalli, un viņa ātri to atnesa no savas garderobes. Tiklīdz acis bija aizsietas, tā Ričards turpināja, - Es tev uzdošu trīs jautājumus. Ko? Kur? Kas? - puisis īsi paskaidroja, - Tu vari ne ar pirmo reizi atbildēt ar jā, bet piektā noteikti skaitīsies kā piekrišana. Baigās tev būs jāuzmin, kurš no mums to darījis.
- Es joprojām neko nesaprotu? - Mārcis sarauca uzacis, gaidot sīkākus paskaidrojumus.
- Kad sāksim, tad sapratīsi, - Ričards uzsita draugam pa plecu un turpināja, - Tātad sākumā mums jāuzzina ko, - puisis sāka domāt, - Vai šo? - viņš jautāja, it kā sitot viņam ar kulaku pa seju.
- Nē, - Mārcis uzreiz atteica.
- Vai šo? - Ričards tēloja, ka bučo draugu, nepieskaroties viņam, tomēr liekot visiem iesmieties.
- Izklausās jautri, - Mārcis neko nesaprotot, atteica, - Lai iet!
- Ļoti labi, - Ričards izskatījās apmierināts, - Tātad tagad uzzināsim kur.
Ričards sākumā rādīja gan uz lūpām, gan vaiga, gan pieres. Bet Mārcis jā teica tikai ceturtajā reizē, kad Ričards rādīja uz kakla.
Vienkārši vienreizēji. Kādam būs jābučo Mārcis uz kakla.
- Vairs atliek tikai uzzināt, kurš to darīs, - Ričards atviegloti nopūtās, - Vai tas? - viņš izvēloties pirmo personu, jautāja.
- Lai iet, - Mārcis negaidot atteica, pārsteidzot visus ar tik ātru izvēli.
- Tagad aicinām izvēlēto personu, izdarīt tavu izvēlēto uzdevumu, - Ričards mani aicināja, lai pienāku klāt pēc iespējas uzmanīgāk, nenododot sevi.
Zinot, ka Signija novēro katru manu kustību, vēlējos to izdarīt pēc iespējas ātrāk.
- Pagaidiet! - Ričards pēkšņi apstādināja mani, - Mēs neuzzinājām cik reizes, - viņš vairākas reizes uz roku pirkstiem rādīja noteiktu skaitli, līdz Mārcis trešajā reizē pateica jā, kas nozīmēja, ka man vajadzēs tieši sešas reizes skūpstīt viņa kaklu. Un es jau cerēju, ka tas būs ātri.
Liekas, es pat pārstāju elpot, baidoties, ka nodošu sevi. Neuzkrītoši aplaizīju savas līpas, kas bija kļuvušas sausas. Pieliecos, jo Mārcis sēdēja uz krēsla. Ričards man palīdzēja paliecot Mārča galvu uz vienu pusi, ļaujot man vieglāk piekļūt viņa kaklam. Katrs skūpsts, ko sniedzu viņam uz kakla, lika puisim nemanāmi notrīsēt. Šīs trīsas redzēju tikai es.
- Un tagad tev jāuzmin, kurš no mums tas bija, - Ričards paziņoja, kad biju jau atgriezusies savā vietā. Iekšēji sevi nomierināju, lai nenodotu sevi.
Mārcis arī vēl nebija īsti atguvies pēc tikko notikušā, tāpēc lēnām uzlūkoja visus. Viņš katram ieskatījās acīs, un es zināju, ka nodevu sevi, tiklīdz sajutu viņa skatienu.
- Paula Kristiāna, - Mārcis nekļūdīgi izteica pirmo un vienīgo minējumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-30/682365
