local-stats-pixel fb-conv-api

Paula Kristiāna (22)11

463 5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-21/680430

- Pauliņ, tā tu? - vecmamma sauca no virtuves, dzirdot kā aizveru ārdurvis.

- Jā, - uzreiz atteicu, - Es taču solīju, ka būšu laicīgi, - piebildu.

- Tu man vari izpalīdzēt ar pīrādziņiem? - viņa kaut ko cītīgi darīja, tāpēc nevarēja panākt man pretī, - Man tie jānosmērē ar olu, pirms lieku cepeškrāsnī, - Vineta izskaidroja situāciju.

- Es ātri nolikšu somu, un pievienošos tev, - novelkot apavus, skrēju uz otro stāvu, lai ātri pārģērbtos ērtākās drēbēs. Uzvilkusi tumši zilās džinsu bikses un puķaino krekliņu, devos pie vecmammas.

- Tur trauciņā ir olas, - vecmamma norādīja uz krūzīti, - Paņem otiņu un apsmērē uz pannas jau gatavos pīrādziņus.

- Izskatās, ka tu gatavo armijai, - izteicu savu viedokli, ieraugot daudzumu, ko vecmamma sagatavojusi.

- Tu pat nevari iedomāties kā mēs sevi lutinām, - Vineta iesmējās, - Kad vīrieši neredz, mēs atļaujamies pārēsties.

- Nebūtu to nekad iedomājusies, - atzinos, un sāku darīt man uzticēto pienākumu.

- Labi, izskatās, ka viss paveikts, - vecmamma secināja, liekot krāsnī jau pēdējo pannu ar pīrāgiem, - Tagad vari doties pārģērbties.

- Es jau pārģērbos, - norādīju uz savu apģērbu.

- Tu taču neiesi pie manām draudzenēm biksēs? - Vineta izskatījās tiešām sašutusi, - Meitenēm jāstaigā svārkos un kleitās. Uzvelc, lūdzu, kādu savu kleitiņu. Nevēlos pēc tam klausīties no draudzenēm, ka mana mazmeita staigā kā puišelis, - viņa izskatījās tiešām satraukta.

- Bet man ir puķains krekliņš, - centos tomēr iebilst.

- Krekliņš ir skaists, bet ne jau tās zilās bikses, - vecmamma norādīja uz maniem džinsiem.

- Tikai tev par prieku, - nopūšoties atteicu, un gāju atrast kaut ko, kas Vinetai liktos piemērotāks.

Skapī atradu vienkāršu un vasarīgu kleitiņu zaļos toņos. Kleitiņas garums bija nedaudz virs celīša, un tai bija pieskaņota brūna jostiņa, kas izcēla manu vidukli. Ja mans slepenais tiešām tur šodien ieradīsies, tad viņš domās, ka esmu ļoti pareiza un kārtīga meitene.

Iedomājoties par Ričardu, man vēderā viss sagriezās. Likās neizsakāmi satraucoši tas, ka iespējams, satikšu viņu šodien. Viņš pat nenojauš cik ļoti šodien izrunājies. Es taču viegli varēšu noskaidrot kas ir vecmammas draudzenes un viņu mazbērnu, precīzāk mazdēlu vārdus, tā sašaurinot savu meklēšanas loku līdz minimumam. Līdz galam neticēju, ka viņš tiešām pats ieradīsies, bet iespējams, viņš pats saprot, ka vairs nevarēs ilgi noslēpties.

- Vai būs labi? - jautāju Vinetai, nokāpjot uz pirmo stāvu.

- Tu izskaties apburoši, - vecmamma sajūsmā iesaucās. Tātad es tiešām izskatījos ļoti pareiza un nevainīga, ja jau vecmamma tā novērtēja mani.

- Paldies, - pateicos un devos palīdzēt salikt pīrādziņus traukos.

Pussešos mēs bijām gatavas doties pie Gerdas. Viņa dzīvoja Gaujas otrā krastā, tāpēc pastaiga bija patīkama. Es biju šeit skrējusi pāris rītus, bet ejot varēja izbaudīt visus dabas skatus.

- Ko es varēšu darīt, kamēr tu ar draudzenēm pārrunāsi jaunākās grāmatas? - painteresējos.

- Gerdai ir mazdēls tavā vecumā, - vecmamma paskaidroja. Dzirdot, ko tādu, manī viss sagriezās, - Kā viņu sauca? - Vineta aizdomājās, cenšoties atcerēties, - Ak, jā Krišs. Viņas mazdēlu sauc Krišs, - vecmamma gandarīta teica, jo atcerējusies vārdu.

- Viens Krišs mācās manā klasē, - klusi prātoju. Nevarēja taču būt, ka Krišs ir slepenais. Viņš ir puisis, kas ir pilnībā pārņemts ar Līvu, un neviena cita nespētu viņu savaldzināt.

- Tad jau jums būs par ko parunāt, - Vineta priecājās.

- Vai vēl kādai tavai draudzenei kāds mazbērns mācās manā skolā? - centos jautāt pēc iespējas neitrālākā tonī.

- Visām, Pauliņ, visām. Mums visām vismaz viens mazbērns mācās Ādažu vidusskolā, - viņa smejoties paskaidroja, - Es gan esmu visbagātākā, ko jūs visi trīs mācāties šeit.

- Kāds no pērējiem bērniem ir manā vecumā? - es ļoti vēlējos izdibināt šo informāciju, jo zināju, ka Gerda nav mana slepenā ziņu sūtītāja vecmamma.

- Es varu painteresēties, ja vēlies, - viņa piedāvāja.

- Nē, nevajag, - uzreiz atteicu. Nevēlējos, lai Ričards domā, ka es viņu izspiegoju.

- Gan jau kāda vēl būs paņēmusi līdzi kādu savu mazbērnu, - Vineta mierinoši teica, domājot, ka es vienkārši nevēlos garlaikoties.

- Gan jau, - piekrītoši pamāju, un tālāk devāmies klusējot.

Kad bijām nokļuvušas pie lielas divstāvu mājas, kas bija vismaz uz pusi lielāka kā vecmammas, tad Vineta paziņoja, ka esam ieradušās. Nespēju atraut acis no milzīgās ēkas.

- Vinetiņ, - vecmammu apskāva kāda viņas vecuma sieviete. Viņai bija gaiši brūni mati un gaišas acis.

- Sveika, draudzenīt, - vecmamma sveicināja sagaidītāju gluži tāpat, kā to darām mēs, - Es paņēmu līdzi savu mazmeitu Paulu Kristiānu. Tu taču neiebilsti?

- Viss kārtībā, - sieviete pavēra plašāk durvis, aicinot mūs ienākt mājās, - Krišs ir saaicinājis draugus. Viņiem būšot kino vakars. Domāju viņš neiebildīs, ka pievienosies tik skaista lēdija, - tātad es šajā kleitā izskatījos pārāk pareiza. Lēnām sāku nožēlot savu izvēli.

- Pauliņa mācoties vienā klasē ar Krišu, - Vineta uzreiz piebilda, liekot otrai sievietei plati pasmaidīt. Biju par deviņdesmit deviņiem procentiem pārliecināta, ka šī sieviete bija Gerda, Kriša vecmamma.

- Noliec savu nesamo uz galda, un droši ej uz lejas stāvu. Krišs ar draugiem ir okupējis pagrabiņu, kurš pielāgots puiša vēlmēm, - Gerda vairāk Vinetai nekā man stāstīja. Es ātri noliku pīrādziņus norādītajā vietā, un devos trepju virzienā.

Lēnām un pavisam klusi devos lejā, cenšoties saklausīt balsis, kas kļuva arvien skaļākas. Tur noteikti bija vairāk nekā pieci cilvēki, visi kaut ko pārrunāja, un ik pa laikam skaļi iesmējās.

Bailīgi un bikli pieklauvēju pie durvīm. Nostāvēju kādas desmit sekundes, līdz klauvēju vēlreiz. Šoreiz biju uzstājīgāka.

- Gerda, mēs taču sarunājām! - Krišs atvēra durvis, un tiklīdz ieraudzīja mani, apklusa.

- Piedod, tava vecmamma mani nosūtīja lejā, - atvainojoties teicu. Viņš izskatījās apmulsis un pārsteigts. Ātri uzmetot skatienu telpai, nemanīju tur nevienu meiteni, tāpēc sapratu, ka neviens nebija paredzējis, ka būšu arī es, - Es laikam labāk došos, - nesagaidot uzaicinājumu ieiet, vēlējos aiziet ar godu.

- Viss kārtībā, - Krišs uzreiz pavēra durvis, - Mēs vienkārši negaidījām meitenes, - viņš plati smaidot piebilda, - Nāc piebiedrojies, - es tiešām sajutos gaidīta un vēlama.

- Paldies, - pateicos un devos telpā, kurā bez Kriša bija vēl astoņi puiši. Uzreiz uztvēru Guntara skatienu, kurš sajūtot manējo, uzreiz novērsās. Guntars runāja ar Danielu un Reini. Viņi arī mācījās manā klasē, tomēr pagaidām vēl nebiju īpaši daudz ar viņiem runājusi. Netālu no viņa stāvēja Mārcis ar vēl diviem pilnīgi vienādiem puišiem, nojautu, ka tie varētu būt Mārča vecākie dvīņu brāļi Aigars un Arvils. Atlikušos divus puišus es nepazinu. Likās, ka abus esmu kaut kur redzējusi, bet viņi noteikti nemācījās manā klasē, tāpēc nezināju kā viņus sauc.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-23/680859

463 5 11 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 11

0/2000

Būs šovakar vēl viena? Please!! ;)

5 0 atbildēt
Well this meke it so much hader, to fing out who is the mistery male.
5 1 atbildēt
Lūdzu, vēl vienu ? :)
4 0 atbildēt

Lūdzu šovakar vēl vienu :)

4 0 atbildēt

Nakamo,nakamo,nakamo,nakamo,nakamo,nakamo! :D

3 0 atbildēt

aaaaa tik dievīgi var lūdzu vel vienu???emotion"lūdzu

3 0 atbildēt

Šovakar. Vēl.

2 0 atbildēt

lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu VĒL VIENU ŠODIEN ;-;

2 0 atbildēt
Arvils? Itkā ar tādu vārdu varētu būt divi....
2 0 atbildēt
Bet Arvils neiet šajā skolā ; d Tātad atkrīt. Haha
2 0 atbildēt