local-stats-pixel fb-conv-api

Paula Kristiāna (11)7

450 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-10/678559

- Esmu gan es neveikla, - pieliecos, lai paceltu cigareti tieši tajā pašā brīdī, kad to darīja Mārcis. Mūsu galvas sasitās, un mēs reizē tās atkal pacēlām.

- Tev nu gan ir cieta galva, - Mārcis centās pajokot, ar roku berzējot apsisto vietu.

- To pašu es varētu teikt par tavējo, - arī es paberzēju savu punu, un pieliku tam auksto aliņu. Mūsu sejas atradās pārāk tuvu viena otrai. Manī viss sagriezās, jo viņa lūpas bija valdzinošas un kārdinošas. Tā vien gribējās pieliekties uz priekšu, lai aizskartu tās. Mārča acu skatiens noslīdēja līdz manām lūpām, un likās, ka viņš domā par to pašu, ko es, tikai viņš, atšķirībā no manis, lēnām tuvojās.

- Piedod! - iesaucos, jo uztraukumā izlaidu no rokām savu aliņu, aplejot ar to Mārci.

- Šodien esam īpaši veikli, - puisis nedusmojās, cenšoties notīrīt mitrās bikses.

Biju izbojājusi šo mirkli, un tas noteikti netiks atkārtots tuvākajā laikā. Tas nelikās godīgi, tomēr pati biju vainīga pie tā.

- Jūties beidzot atpūtusies? - Mārcis painteresējās. Pēc šī jautājuma, sapratu, ka viņš vēlas atgriezties atpakaļ ballītē.

- Kāds sāks satraukties par mūsu pazušanu, - piecēlos, lai sekotu Mārcim.

- Ja vispār būs pamanījuši, ka esam aizgājuši, - viņš paņēma mani aiz rokas un veda atpakaļ. Es pat necentos izrauties, jo arvien vairāk uzticējos viņam.

- Lana un Līva noteikti pamanīs, ka manis nav, - biju pārliecināta par to. Vismaz Lana noteikti, jo es tā arī viņai neatstāstīju savu sarunu ar Guntaru. Ceru, ka viņa būs viņam tuvojusies, un Guntars vairs man nesitīs kanti.

- Kas neriskē, tas nevinnē, - Mārcis pie sevis nomurmināja, - Vai ne? - viņš strauji apstājās, un es uzskrēju viņam virsū.

- Ko? - īsti nesapratu, ko viņš ar to vēlējās pateikt.

- Šo, - Mārcis strauji mani noskūpstīja. Viņa siltās lūpas negaidot pieskārās manējām. Biju tik apmulsusi, ka uzreiz pat neatbildēju, - Piedod, - nejūtot manu atbildi, viņš uzreiz atvainojās.

- Nē, - šoreiz es viņu apstādināju, joprojām stingri turot viņa roku, - Piedod, tu, - atvainojos un pacēlos nedaudz uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu viņu. Viņš uzreiz man atbildēja, un šoreiz es pavēru savas lūpas, lai ļautu skūpstam kļūt kaislīgākam. Viņš atlaida manu plaukstu, un viņa rokas apskāva manu augumu. Tās maigi glāstīja manu muguru, kamēr skūpsts tikai iekarsa.

Pirms abi bijām pavisam aizmirsušies, manā somā sāka vibrēt telefons.

- Es ātri, - atvainojoties, izvilku to ārā, - Tikai atbildēšu zvanam, - Mārcis piekrītoši pamāja, un negribīgi atlaida mani.

- Jā, lūdzu, - biju nedaudz aizelsusies, pat nepaskatījos, kas man zvana.

- Kur tu esi? - Signija neapmierināta jautāja, - Nevaru tevi te atrast. Un Mārci arī nekur neredzu. Tu taču neaizgāji mājās? - viņa izbijusies jautāja.

- Nē, - uzreiz atteicu, - Man palika slikti, tāpēc aizgāju pastaigāties. Drīz būšu atpakaļ, - solīju.

- Kur tu esi? Es paiešu pretī, - Signija ierosināja.

- Es jau esmu tuvumā, - nevēlējos, lai šobrīd Signija mani ierauga kopā ar Mārci, tas nebūtu labākais variants.

- Tikai pasteidzies, - draudzene lūdzās, - Man te ir garlaicīgi un vēlos dzirdēt visu, kas šeit noticis, kamēr manis nebija, - viņa uzstāja.

- Pēc desmit minūtēm būšu atpakaļ, - klusi atteicu, un iemetu telefonu somiņā, - Es taču teicu, ka mani noteikti kāds meklēs, - kautrīgi smaidot uzlūkoju Mārci. Šobrīd viņš izskatījās aizdomājies, un bija iegrimis savā telefonā.

- Man likās, ka tu telefonu aizmirsi mājās, - Mārcis izskatījās domīgs. Biju jau aizmirsusi šos savus mazos melus, tāpēc pat nedomāju, atbildot uz zvanu.

- Es... - īsi nespēju uzreiz atrast īstos vārdus, lai izskaidrotu radušos situāciju. Telefons atkal sāka vibrēt. Es taču Signijai jau teicu, ka būšu pēc desmit minūtēm.

- Nu? - paceļot to, nikni uzrunāju zvanītāju, jo šis tiešām nebija piemērots brīdis, kad mani traucēt.

- Man jau bija tādas aizdomas, - Mārcis pat nerunāja klausulē, tikai pagrieza pret mani savu telefonu, un es aptvēru, ka tikko esmu sevi nodevusi.

- Es varu paskaidrot, - pēkšņi viss notika ačgārni. Tā tam nebija jānotiek. Ne te un ne tagad. Ne pēc skūpsta, kas vēl nesen mūs vienoja.

- Kāpēc tu uzreiz neatzinies? - viņa acīs bija lasāma neticība. Lai ko es tagad teiktu, viņš man neticētu. Biju pārāk daudz samelojusi, un par patiesību pati vairs nebiju pārliecināta.

- Signija tikai vēlējās pārliecināties, ka tu meloji, - nedomājot atteicu. Es tik ļoti nevēlējos, lai tā notiek, ka biju gatava uz visu, lai kaut ko mainītu.

- Signija? - nu viņš bija vēl pārsteigtāks un šokētāks, - Kā gan savādāk! - Mārcis bija visu aptvēris, - Man taču vajadzēja saprast, ka tajā visā ir iesaistīta viņa, - nu es biju nodevusi ne tikai puisi, kurš stāvēja man pretī, bet arī draudzeni, kas man uzticējās, - Es taču jutu, ka tieku vienkārši izjokots, - viņš pat vairs neskatījās uz mani, tikai skaļi pārdomāja pēdējos notikumus, - Tikai negaidīju, ka tā būsi tu, - Mārcis beigās piebilda.

- Piedod, - nezināju, ko citu piebilst. Es biju vainīga, tāpēc nolēmu nenoliegt to.

- Un tas skūpsts arī bija plāna daļa? - Mārcis pēkšņi vairs neticēja nekam, kas bija noticis starp mums, - Tagad tu pavisam pārliecinājies, ka esmu krāpnieks un nodevējs? - lai gan noraidoši purināju galvu, Mārcis turpināja pārmest man par visu, - Iepriekš zvanīja noteikti Signija, - viņš secināja, - Es tevi neturu! Droši skrien pie viņas un izstāsti, ka esmu jau meties nākošās apskāvienos, - puisis mani mudināja, - Izstāsti to, kā skūpstīju tevi, - viņš nicīgi piedāvāja, - Izstāsti, kā lūdzu uzzināt visu par slepeno īsziņu sūtītāju, kas biji tu pati. Izstāsti...

- Es neko viņai nestāstīšu! - pārtraucu Mārci, vairs nespējot klausīties tajā visā, - Es vispār nevienam neko nestāstīšu, - man acīs sariesās asaras. Apgriezos un ātri skrēju prom. Es vairs nevēlējos nevienu satikt, es tikai vēlējos pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, savā istabā un savā gultā. Viņš man nesekoja.

Skrienot cauri mežam, vairākas reizes paklupu, nobrāžot gan rokas, gan kājas. Vienā brīdī aizķērās z zara arī mana kleita, un es dzirdēju kā audums aizplīst. Vēl to tikai vajadzēja, kā saplēst māsas kleitu, lai vakars būtu patiesi izdevies.

Nonākot mājas pagalmā, uzreiz devos iekšā. Es tiešām gribēju tikt savā istabā, savā mazajā pasaulītē.

- Stāvi! - es netiku pat līdz kāpnēm, kad mani apturēja mammas stingrā balss. Pulkstenis bija jau krietni pāri divpadsmitiem, tāpēc visticamāk viņa negulēja, jo gaidīja mani.

- Kas ir? - neapmierināta atrūcu. Man nebija tāds garastāvoklis, lai šobrīd skaidrotos.

- Tu esi dzērusi? - viņa saviebjoties jautāja, - Un arī pīpējusi? - viņa saoda cigarešu smaku, jo biju aizmirsusi izdarīt visu, lai likvidētu to.

- Tikai vienu, - nenoliedzu.

- Tev ir mājas arests uz mēnesi! - mamma nikni paziņoja.

- Mammu! - centos protestēt.

- Es nepārdomāšu, - viņa atteica un apgriežoties devās uz savu istabu. Dusmas tikai pieņēmās spēkā, tāpēc devos izlādēties uz savu istabu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-12/678819

450 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Atvainojos par kļūdām. Mana teksta redaktore (māsa) vēl nav mājās, tāpēc nav paspējusi izlabot emotion

4 0 atbildēt

lūdzu nākamo šovakar emotion

4 0 atbildēt

Tavu iepriekšējo daļu lasīju  fizikas stundā, vnk nespēju atturēties, kad ieraudziju jauno daļu. :D

3 0 atbildēt
Shovakar naakamo!!!
2 0 atbildēt

Es vislaik stalkoju tavu profilu, cerot, ka ir jauna daļa. ;D

2 0 atbildēt

Uz zara

Kļūda

0 0 atbildēt