http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-9/678414
- Kur tu pazudi? - Mārcis mani pārķēra, pirms paspēju paslēpties no visiem.
- Man vajag nedaudz atiet, - atteicu un neapstājoties devos tālāk. Biju jau izdzērusi otro aliņu, un tas manāmi mani apreibināja. Sapratu, ka pēc trešā man būtu jādraudzējas ar podu visu atlikušo vakaru. Tā ir, kad pirms nākšanas neko neapēd, un tad tukšā dūšā izdzer uzreiz divus aliņus.
- Drīkst tevi pavadīt? - Mārcis joprojām man sekoja.
- Man likās, ka tev bija jāsatiek kāda cita, - centos viņu atšūt.
- Viņa neatnāca, - Mārcis izklausījās vīlies, tomēr mēģināja to noslēpt.
- Es tiešām vēlos pabūt viena ar savām problēmām, - godīgi atteicu, - Apnicis šovakar risināt citu, - paskaidroju.
- Sapratu, - Mārcis nedaudz palēnināja savu gaitu, - Es neko neteikšu, - viņš piebilda un turpināja nākt man līdzi, - Kur tu dodies? - puisis apvaicājās, redzot, ka jau esam aizgājuši labu gabalu no pārējiem.
- Es teicu, ka vēlos nedaudz atpūsties no tās ballītes, - atgādināju viņam.
- Nāc man līdzi, - Mārcis pēkšņi paņēma mani aiz rokas, un nogriezās pa labi. Sajūtot viņa silto plaukstu, es apjuku. Viņš cieši turēja manu plaukstu savējā, un netaisījās to laist vaļā, lai arī pāris reizes centos izrauties, - Nebaidies, es vēlos tev kaut ko parādīt, - viņš mierinoši paskaidroja, un turpināja iet.
Mēs jau bijām sen izgājuši no Guntara mājas pagalma, un tagad devāmies gar Gauju tikai uz priekšu. Jutu, ka Mārcim šis ceļš nav svešs un viņš te gājis bieži.
- Kur mēs ejam? - vēlējos zināt.
- Tu nu gan esi pacietīga, - Mārcis skanīgi iesmējās, bet neapstājās.
- Tu man nepaskaidrosi? - paliku neapmierinātāka. Man tomēr šie ceļi bija sveši, un es nevēlējos tajos apmaldīties.
- Tu taču vēlējies atpūsties no visiem? - puisis man pārjautāja. Es piekrītoši pamāju, - Tā, kā vēlos, lai tu vēlāk palīdzi man jautājumā, ko lūdzu, tad vēlos izpildīt šo tavu vēlēšanos, - Mārcis joprojām cerēja, ka es noskaidrošu, kas ir viņa slepenā. Viņš pat nenojauta, ka tagad atliktu tikai uzzvanīt viņai, un viss viņam būtu skaidrs.
- Uz kurieni tu mani ved? - es nelikos mierā, jo jau bijām vismaz pusotra kilometra attālumā no civilizācijas.
- Uz šejieni, - Mārcis pēkšņi apstājās, tāpēc es gandrīz uzskrēju viņam virsū, un knapi noturējos, lai nezaudētu līdzsvaru.
Mēs bijām atnākuši līdz kādam klusam Gaujas līkumam. Te bija iekārtota ugunskura vieta un ap to izvietoti koka bluķi, kur apsēsties.
- Izbaudi klusumu un mieru, - Mārcis man laipni piedāvāja, - Es salasīšu kādu zaru un iekurināšu nelielu ugunskuru, - viņš ierosināja, - Tas tev, - viņš no jakas izvilka alus bundžu un pasniedza to man. Pārsteigta lūkojos uz viņu. Nemaz nemanīju, ka jaka ir tik liela, lai tajā ietilptu kaut kas tāds.
- Paldies, - paņēmu bundžu un atvēru to.
Kamēr Mārcis darbojās ap ugunskuru, es vēroju apkārtni. Tuvumā nemanīju nevienu māju, tikai upes otrā pusē, kaut kur tālumā ik pa laikam nomirgoja uguntiņas. Domāju, ka tur bija ceļš, pa kuru braukāja automašīnās, tomēr tās bija pietiekami tālu, jo skaņu nedzirdēju.
Mēs bijām meža ielokā, un upe te nesteidzīgi traucās savās ikdienas gaitās. Nelikās, ka šajā vietā Gauja būtu dziļa, tomēr šobrīd es neriskētu tajā līst iekšā.
- Vēlies uzpīpēt? - Mārcis mani klusi uzrunāja, kā baidoties iztraucēt pārdomās.
- Jā, - pēc pastaigas vairs nejutu pirmo divu aliņu iedarbību, tie vairs nereibināja. Es atkal jutos tikpat labi kā vakara sākumā, - Un tu pats? - pasniedzot man cigareti un šķiltavas, Mārcis jau lēnām atkāpās.
- Tu vēlējies pabūt viena, - viņš mani ķircināja.
- Un tu sēdēsi un novērosi mani no krūmiem? - iesmejoties jautāju.
- Ja vajadzēs, tad tā arī darīšu, - Mārcis centās būt nopietns, tomēr viņam tas neizdevās, - Kāpēc tu visus tik pozitīvi ietekmē? - viņš pēkšņi man pajautāja.
- Kādā ziņā? - smejoties jautāju, paceļot cigareti un aliņu, - Ar ko tādu, es nespētu radīt pozitīvu iespaidu.
- Es nerunāju par to, - Mārcis atteica, norādot uz manām rokām, - Tu vienkārši pati esi pozitīva, un ietekmē citus, - viņš apsēdās man blakus, ieturot vismaz soļa attālumu starp mums.
- Pietiks šodien komplimentu, - apklusināju viņu. Pieredze rādīja, ka pēc komplimenta, sekoja lūgums, tāpēc šobrīd nevēlējos uzklausīt ne vienu, ne otru, - Pastāsti kaut ko par sevi, - vēlējos vienkārši parunāt par ikdienišķām tēmām.
- Ko tu vēlies zināt? - Mārcis neiebilda, ka runājam par viņu.
- Tu mācies šeit jau no pirmās klases? - pajautāju pirmo, kas iešāvās prātā.
- Nē, no trešās, - Mārcis uzreiz atbildēja, - Vecākiem apnika dzīve Rīgā, viņi vēlējās pārcelties kaut kur nostāk. Izvēlējās Ādažus. Te mācos gan es, gan mācījās mani vecākie brāļi, - viņš paskaidroja, - Tagad abi studē Rīgā.
- Tātad tev vēl ir divi brāļi, - skaļi secināju.
- Jā, identiskie dvīņi, - puisis piekrītoši pamāja, - Aigars studē inženierzinātnes, bet Arvils datorus. Abi ir baigie gudrinieki, tāpēc vecāki no manis gaida to pašu. Cer, ka dienās kļūšu par ārstu.
- Tev tas interesē? - automātiski saviebos, iedomājoties dakteru darbu. Tās asinis, vaļējās brūces un sāpes cilvēku acīs, kad viņiem sāp, man būtu neizturami.
- Es nezinu, - Mārcis atzinās, - Man nav slikti, ja redzu asinis, un man patīk palīdzēt cilvēkiem. Vienmēr jūtu gandarījumu, kad esmu spējis, kādam izpalīdzēt.
- Zināšu pie kā griezties, kad kādreiz nejauši sagriezīšos, - smaidot secināju.
- Droši, - puisis neiebilda, - Nākamie jautājumi? - viņš tiešām bija gatavs runāt.
- Ja jau esi tik atklāts, tad varu riskēt un uzdot jebko? - nedroši jautāju.
- Es taču tev atļāvu, - Māris vienkārši atteica un gaidīja manu jautājumu.
- Kāpēc tu īsti izšķīries ar Signiju? - tiklīdz pajautāju, tā lēnām sāku nožēlot, ka izjaucu šo burvīgo sarunu. Neticēju, ka šis jautājums neietekmēs turpmāko.
- Tātad tas paliks tikai starp mums? - Mārcis pārjautāja, lai pārliecinātos.
- Un tu vēl jautā? - uzmetu lūpu, lai sasmīdinātu viņu.
- Zinu, ka Signija tagad ir nikna, bet drīz viņa nomierināsies, - puisis stāstīja, - Es viņai nemeloju, stāstot par mācībām, jo mani vecāki tiešām spēj būt pārliecinoši, - viņš atzina, - Bet, tas nenozīmē, ja man kāda cita neiepatiksies, tad es viņai neizrādīšu savu uzmanību, - Mārcis smaidot piebilda.
- Tu runā par savu slepeno? - jutu, ka viņš domā par viņu biežāk, kā pats vēlētos.
- Ne tikai par viņu, - Mārcis noraidoši kratīja galvu, - Viņa noteikti nav vienīgā, kas spēj piesaistīt manu uzmanību, - viņš mani tā uzlūkoja, ka pār visu ķermeni pārskrēja skudriņas.
- Pacienāsi ar vēl vienu cigareti? - lai iegūtu laiku, un censtos saprast tikko dzirdēto, nolēmu, ka viena cigarete tikai nāks par labu.
- Lūdzu, - viņš ar nodomu aizskāra manu pirkstu galus, sniedzot prasīto. Mana roka nodrebinājās, un cigarete izkrita no tās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Paula-Kristiana-11/678663
