Šī daļa nedaudz garāka. 2. daļa šeit.
-Es gribu zināt, kas notiek ārā.. es gribu zināt kur ir Marks..- Laila čukstēja Semai.
-Es varu mēģināt noskaidrot, mans tēvs te ir diezgan svarīgs cilvēks, varbūt viņš kādam var pajautāt.-
-Es būtu ļoti pateicīga tev, tiešām. Es vienkārši vairs nespēju dzīvot nezinot!-
-Labi, es aiziešu pajautāt. Satiekamies ēdamzālē vakariņās!- Sema noglāstīja Lailas plecu un devās prom.
Viņa kaut kur sirdī zināja īsto atbildi, kāpēc neviens negrib ar viņu īsti runāt par Marku. Vecāki viņai tikai pateica, ka viņš ir citur un vairāk neko. Bet viņa baidījās to izteikt skaļi. Ja nu tiešām Marka vairs nebūtu, Laila kristu izmisumā.
...
Vakariņu laiks bija pienācis. Laila nekur nevarēja atrast Semu. Viņa pat nepiedūra pirkstu ēdienam gaidot kādu ziņu, bet Sema tā arī neatnāca kā bij teikusi.
Vēlāk dodoties pirms gulētiešanas uz dušām, Lailu no muguras paķēra aiz pleca.
-Sem!? Ak Dievs, tu mani nobiedēji! Kur tu biji? Es tevi gaidīju, bet tā arī tu neatnāci..- Laila izteicās sažņaugusi kulaku pie sirds aiz izbīļa.
-Piedod, mans tēvs negribēja man palīdzēt, jo viņš pat nepazīst tevi, tā kā man nācās atrast citu ceļu līdz informācijai.. piedod, ka tik ilgi!-
-Nekas, bet nu stāsti, ko tu uzzināji!- Lailai sirds skrēja kā auļojošs zirgs.
Sema paņēma Lailas rokas savās, nokāra galvu un čukstēja -Man ļoti žēl.. viņš bija inficējies un mira pa ceļam uz karantīnas nodaļu..-
Lailai sariesās asaras acīs un sirds gandrīz apstājās.
-Nē.. nē.. tā nevar būt.. lūdzu saki, ka tā nav taisnība!!!-
-Piedod, bet tā man teica.. man tiešām ir ļoti žēl!- Sema apskāva Lailu.
Lailai tas bija liels pārdzīvojums. Viņa nedēļu gulšņāja pa gultu raudot un nolādot visu pasauli. Marks bija viņas pirmais puisis, lielā mīlestība. Viņa bij cerējusi kādu dienu kļūt par viņa sievu. Bet tas viss pazuda. Visi sapņi, visas cerības tika sagrautas.
...
Kad Laila beidzot bija saņēmusies atkal sākt kustēties un normāli ēst, viņa aizgāja sameklēt Semu. Viņa atpūtas telpā lasīja grāmatu par medicīnu.
-Sveika, Sem!-
-Sveika, kā jūties?- Sema pieleca kājās un nometa grāmatu.
-Draņķīgi, bet nu jau labāk. Es gribēju pateikt paldies, ka noskaidroji. Es ceru, ka tev tas nesagādāja pārāk lielas grūtības. Lai arī sāpīgi, bet tagad vismaz zinu. Nav jāmokās neziņā.-
-Grūtības..- Sema noskuma -Nē nē, nebij grūti, es tevis labā darītu jebko.- Viņa izspieda viltotu smaidiņu.
Laila to pamanīja un pajautāja vai viss kārtībā.
-Es sastrīdējos ar tēvu, viņš negribēja teikt. Man nācās dabūt informāciju ielavoties viņa kabinetā, kamēr viņš bija vakariņās. Viņš mani pieķēra un..-
-Un? Tikai nesaki, ka viņš tev iesita..-
-Neuztraucies, man viss kārtībā! Es tavā vietā neuztrauktos par mani tik ļoti, ņemot vērā ko tu esi pārdzīvojusi..-
Abas meitenes pamanīja, kā garām atpūtas telpai paskrēja garām daži sargi.
-Kas notiek?- Sema pieskrēja pie durvju ailes apskatīties uz kurieni viņi skrien.
-Varbūt kas atgadījies..-
Pēkšņi pa skaļruņiem atskanēja paziņojums visiem ierasties ēdamzālē uz sanāksmi sakarā ar svarīgu paziņojumu.
Laila un Sema ātrā solī devās uz ēdamzāles pusi, kad pamanīja, ka viens no sargiem ar šausmām sejā notupies pie sienas murmināja kaut ko par rietumu patvertni. Ierodoties ēdamzālē bija jau sanākuši gandrīz visi cilvēki.
-Mums ir sliktas ziņas!- Noteica vīrs, kas stāvēja pakāpies uz viena no galdiem.
-Tas ir mans tēvs.- Sema nočukstēja Lailai.
-Tie kuri mani vēl nepazīst, esmu šīs patvertnes vadītājs, Normunds. Mums ir sliktas ziņas un bažas par drošību. Pirmīt saņēmām ziņu no rietumu patvertnes, ka kāds ir bijis inficēts un infekcija ir izplatījusies pa visu patvertni. Lai arī sākumā visi cilvēki izgāja analīzes un nevienam netika nekas konstatēts, varētu būt, ka atsevišķām imunsistēmām vīrusam varētu būt garāks inkubācijas periods. Pirms pusstundas mēs zaudējām visus kontaktus ar rietumiem. Izsakām līdzjūtību visiem cilvēkiem, kuri ir bijuši rados vai draugos ar rietumu patvertnes iedzīvotājiem. Sākot no šodienas visiem jāiziet atkārtotas analīzes drošības apsvērumu dēļ. Ir ziņas par vīrusa parādīšanos arī aizjūras zemju patvertnēs, bet situācija ir tikusi kontrolēta laicīgi to novēršot. Lūgšu visus palikt šeit un sagaidīt, kad atnāks medicīnas personāls.-
Zālē sākās panika, cilvēki nezināja ko darīt un mēģināja tikt prom no telpas.
-Lailuc, nāc pie mums. Ak Dievs, ceru, ka starp mums nav inficēto!- Lailas māte satraukta paķēra viņu aiz rokas un aizvilka prom no Semas.
Sema noskatījās uz Lailu ar skumjām acīm.
-Samant, nāc, ejam uz manu kabinetu. Mums ir privilēģija. Medmāsa jau gaida.- Semas tēvs pienāca pie viņas.
-Bet..-
-Nekādus bet, katra sekunde ir no svara! Tu saproti, ka šeit iet runa par cilvēku dzīvībām?-
-Jā, bet kāpēc mums ir privilēģija, ar ko mēs esam labāki par pārējiem? Tikai tāpēc ka tu te esi baigais šiška? Es eju pie Lailas ģimenes gaidīt savu kārtu!-
-Dari kā zini... es sameklēšu tavu brāli, ja pārdomā nāc uz manu kabinetu!-
Sema pagriezās un ar acīm sāka meklēt Lailu. Viņa bija telpas otrā galā ar savu māti un tēvu.
-Lail!- Sema pieskrēja pie viņas.
-Es redzēju, ka tu runā ar tēvu, varbūt tev labāk iet ar viņu? Jums gan jau sanāks pirmajiem dabūt analīžu rezultātus.- Laila noskatījās uz Semas tēvu tālumā.
-Lai viņš iet. Viņš sameklēs manu brāli un tad dosies uz kabinetu. Es negribēju tevi atstāt.-
-Tev ir brālis? Ah labi, tagad vienalga kam kādi radinieki.-
-Es zinu!-
-Ko tu zini?-
-Lailas tēti, mamma un Laila, lūdzu sekojiet man. Uztaisīšu mums priekšrocību!- Sema pasmaidīja paņemdama Lailas tēva un mātes rokas.
-Ak meitiņ, paldies!- Lailas māte pateicās Semai un tēvs pamāja galvu.
-Tu domā tā ir laba ideja? Tavs tēvs nebūs dusmīgs?- Laila satraucās.
-Neuztraucies. Ja viņš var mani uzskatīt par priekšrocību, tad viņam jāvar pieņemt fakts, ka es uzskatu tevi un tavu ģimeni par priekšrocību!-
-Paldies!- Lailai sariesās asaras acīs.
jau gaidu naakamo raxtu;)