Es zinu, ka mums visiem iet grūti, bet tomēr mums katram tač ir kāds iemesls par ko pasmaidīt.
Izlasi, pasmaidi, padomā.
paldies, cilvēkam, kuru nemaz nepazīstu, bet kurš izglāba vienu no manām skumjākajām dienām gadā. Atceros, bija uzsnidzis pirmais nopietnais sniegs, un bija tika auksti, ka zobi vairs kopā neturējās. Es biju skumja, nevis kāda nopietna iemesla dēļ, bet vienkārši kā jau daždien mēdz gadīties sadomājos par lietām, kuras notiek pasaulē un ar mani pašu, un visa pasaule likās TIK pelēka un skumja, ka taisni vai gribējās raudāt. Laikam tas bija rakstīts man sejā, jo piepeši izdzirdēju kādu jau krietni padzīvojušu šajā pasaulē balsi. Tā bija iesirma vīra balss, kura pateica tikai vienu teikumu ''Neskumsti, meitēn, ir taču uzsnidzis sniegs, pasmaidi!''. Pēkšņi apstājos kā zemē iemieta. Kad šis teikums bija sasniedzis manu prātu, vīrs jau sen bija pagājis garām, bet viņa siltums palika. Tiešām, bija taču pirmais sniegs! Pasaule bija nevis pelēka vai tumša, vai drūma, bet spilgti balta, ar neskaitāmiem ledus kristāliņiem visapkārt. Es pasamidīju. Nevis vienreiz vai divreiz, bet katram garāmgājējam pasmaidīju tieši sejā, un viņi arī smaidīja, daži, mazliet samulsuši, bet arī smaidīja. Kopš tās dienas, katru reizi, kad mana pasaule kļūst pārāk pelēka, es vienmēr atceros šī vīra balsi. Tik vienkārši - pasmaidi. Paldies Tev, lai arī kur Tu būtu...!
