Bija agrs rīts, kad mans mīļais dators izlēma atstiept kedas tieši brīdī, kad man vajadzēja sākt veidot biznesa plānu. Dusmās aizcirtu portatīvā līķa vāku un atgrūdu krēslu no galda. Mamma laikam bija sadzirdējusi manu ālēšanos, jo viņa stāvēja pie manas istabas durvīm ar Dominiku rokās.
-Izmanto manu datoru,- mamma piedāvājās, šūpinādama manu dēliņu rokās. Izņēmu viņu no mammas rokām un pieglaudu sev klāt. Nespēju noticēt, ka viņš jau bija tik liels. Atceros, ka man viņu ielika rokās tādu pavisam mazītiņu, gandrīz tādu, kas ietilptu plaukstā. Un nu mans mazais bija paaudzies par kārtīgu, mundru mazuli, kura acis šaudījās kā podziņas.- Kafiju dzersi?- mamma pajautāja. Pamāju un iegāju istabā, kur piegāju pie gultas un noliku Dominiku tajā. Apkārt sakārtoju spilvenus un pieliecos pie dēliņa.
Dominiks spirinājās ar kājiņām un pats vēroja savas rociņas. Mazais it kā centās pagriezties, bet atvēlās atpakaļ. Neapmierināti saraucis sejiņu, Dominiks sāka raudāt. Apgūlos viņam blakus un uzcēlu dēliņu sev virsū. Apjukušais mazulis satraukti skatījās apkārt, nesaprazdams, kā pēkšņi mainīja pozīciju. Viņa sejas izteiksme bija tik komiska, ka es nevarēju nepasmieties. Pieglaudu dēliņu klāt un noklāju mazuļa galviņu skūpstiem. Mazais samiedza actiņas tomēr savā bērna valodiņā kaut ko priecīgi nomurminājis, pieglauda galviņu manām krūtīm.
-Viņš vēl ir pidžamā,- mamma sacīja, kad ienāca istabā un nolika manu kafijas krūzi ar milzīgo putu cepurīti uz rakstāmgalda,- Man šķita, ka tu vakar biji mājās,- mamma izklausījās apmulsusi. Sasodīts...vakardiena... piesarkusi paslēpu nosarkušo seju pie Dominika galviņas.
-Olīvija, vai tu vakar slapstījies ar Ritvaru?- mamma vaicāja un viņas balsī varēja dzirdēt neslēptu ziņkāri. Neko viņai neatbildēju un piecēlos sēdus ar mazo rokās.
-Mammu, es esmu pieaugusi, cik reižu man to atkārtot?-
-Tātad tomēr... un kāds viņš bija?-
-Mammu, Ak, Dievs!- ar brīvo roku paņēmu spilvenu un metu to mammas virzienā. Viņa veikli izvairījās un pati pasmējās.
-Tu tik ļoti atgādini mani, pat ar mazo rokās. Man liekas es skatos savā pagātnē..-
-Ak, mammu, nekļūsti nu liriska.-
-Labi, labi,- mamma pacēla rokas gaisā, it kā padotos,- Dod man manu mazdēliņu. Tev jāpadzer kafija,- mamma aizrādīja un paņēma Dominiku no manis. Mazais uzreiz sāka raudāt un es valdījos, lai savaldītu asaras. Nav nekā briesmīgāka, kā mātei dzirdēt sava bērna raudāšanu. Automātiski manas rokas pasniedzās pēc puisēna, bet mamma atsāka savu aijāšanu un mazulis aizmirsa par raudāšanu. Pasniedzos pēc kafijas krūzes un padzēros malciņu siltā dzēriena. Nespēju noticēt, ka mamma vēl aiz vien gatavoja tikpat lielisku kafiju kā toreiz.
-Mmm...- es gandrīz nomurrājos un noslaucīju putu radītās ūsas. Mans telefons nopīkstēja. Gandrīz izmetu krūzi no rokām un pa galvu pa kaklu metos tam pakaļ. Kamēr meklēju to savā somiņā, mamma smējās un spēlējās ar Dominiku, kurš skatījās uz mani ar to pašu komisko, apjukušo skatienu.
-BEIDZOT!- es nobļāvos, kad atradu telefonu. pieliku klausuli pie auss un dzirdēju sajūsmas pilnu spiedzienu, kas piederēja nevienam citam kā manai kādreizējai labākajai draudzenei.
-Tu zoss, kāpēc tu man nepiezvanīji?- draudzene spiedza klausulē,- Viss, šovakar mēs ejam ārā. Uzvelc savu apspīlētāko kleitu, augstākos papēžus un uzvelc smaidu. Mēs ejam ballēt!
-Vispār... – es viņu pārtraucu. Sandra nezināja, ka esmu kļuvusi par māti,- Man ir viens maziņš brīnumiņš...- smaidot noteicu un paskatījos uz dēliņu, kurš atkal skatījās uz savām rociņām. Mīļi pasmaidījusi, izgāju no istabas, lai varētu netraucēti parunāt ar draudzeni.
-Ak, mans Dievs, Olīvija, nopietni?- draudzene nepārtrauca spiegt. Vai viņa atmeta pīpēšanu? Kā tik ilgi var paspiegt?- Es būšu krustmāte!- viņa priecīgi iesaucās un beidzot viņas balss palika mierīgāka un klusāka,- Nu, un kur tad tētuks?-
-Vēlāk pastāstīšu,- gandrīz viņai uzšņācu. Sandras ziņkārība šo gadu laikā nemaz nebija apsīkusi,- Es laikam esmu kopā ar Ritvaru..- iekodu lūpā, atceroties vakardienu..
-Āāaa, kāds ir iemīlējies...-
--Kuš, dullā,-
-Labi, labi,- draudzene atvainojās,- Tātad, šodien ballēt neejam, jo mis Šterna ir kļuvusi par māmiņu un hokejista acu končiņu.
-Dullā,- es pasmējos par draudzeni.- Mana trakā Sančo pančo.- es pasmējos par seno iesauku. Kad mēs iepazināmies bērnu dārzā, Sandrai mugurā bija īsts meksikāņu pončo un tā radās viņas iesauka. Kopš pirmās dienas mēs bijām draudzenes, dvēseles radinieces, sauc kā gribi.
-Andrija daudz rija,- draudzene īgņojās. Ak, jā, viņa iepazinās, kad es vēl lietoju pirmo vārdu, nevis otro. Pirms mana pirmā puiša, pirms spontānā aborta. Pasē esmu ierakstīta kā Adrija Olīvija Šterna, bet dzīve izspēlēja nelāgu joku un to savas dzīves daļu es vēlējos aizmirst.
Kā mans glābiņš, klausule iepīkstējās, vēstot, ka ir pienākusi jauna ziņa.- Pagaidi,- pateicu draudzenei un atvēru īsziņu, ko bija rakstījis mans draugs. Mans draugs? Tā bija pareizi teikt? Ritvars rakstīja : „Šovakar spēle. Priecāšos ja atnāksi! ;*”. Iespiegusies atgriezos pie sarunas ar draudzeni.
-Šovakaram mums ir plāni!- es laimīga sacīju,- Iesim uz hokeja spēli. Mūs uzaicināja.
-Super, uzvilksim mūsu kreklus, atceries?-
-Nevaru aizmirst,- es smaidot atbildēju. Atvadījos no draudzenes un lēkšus atgriezos istabā, lai pārģērbtos un pa ilgiem laikiem manā sejā bija smaids, ko nebija izraisījis vien mans dēliņš.
Spēle bija ļoti interesanta. Turklāt es līdz šim nebiju interesējusies par hokeju gandrīz nemaz. Bez tam, manas acis nenovērsās no Ritvara. Viņš izskatījās...lieliski. Es atkal sajutu tauriņus vēderā, kurus tik sen nebiju jutusi. Vai tā bija mīlestība? Pieķeršanās? Vēlme kādu mīlēt?
-Viņam taču esot draudzene,- Sandra pukojās, sēžot man blakus. Es sāku nožēlot, ka draudzenei biju atklājusi, ka vakar mums ar Ritvaru bija kopīga nakts. Šķita, ka draudzenei tas sagādā nelabumu.
Piepeši Sandras roka sagrāba manējo.- Pagaidi, tu teici, ka tai blondīnei nevar būt sīko?
-Nu.?- es nesapratu, uz ko viņa tēmē.
Draudzene atgāzās krēslā, it kā visi viņas spēki būtu izsūkti.- Tu esi stulba. Galīgi akla.
-Kas ir?- es nesapratu.
-Viņš tevi paņēma priekšā bibliotēkā, bez kādas ceremonēšanās un tu kā maza meitenīte piekriti. Olīvija, tu esi dumja.-
-Joprojām nesaprotu!- zem deguna burkšķēju. Draudzene iesita sev ar plaukstu pa pieri.
-Olīvija, tu gribi būt surogātmāte?- draudzene gandrīz man uzšņāca un, kad šie vārdi sasniedza manu apziņu, man šķita, ka pēkšņi visa telpa ir iesūkta manī, laika nebija, tikai tikšķi un manas domas. Viņš gribēja bērnu...viņš gribēja bērnu...un nu to dabūs.
-Es pazūdu,- piecēlos kājās un devos uz arēnas izejas pusi, dzirdēju, ka Sandra man seko. Centos iet ātrāk, lai draudzene nepamanītu, ka es sāku raudāt. Jau izgājām vestibilā, kad man ap vidukli apvijās divas rokas un siltas lūpas pieglaudās manam kaklam.
-Kur tu ej?- Ritvars vaicāja un uzmeta skatienu Sandrai,- Sveika, Sanč.
-Lops tāds.- draudzene noburkšķēja un sakrustoja rokas uz krūtīm. Tā viņa izrādīja savu neapmierinātību. Ritvars kļuva apmulsis un atlaida mani no apskāviena.
-Aizejam uz privāto istabu?- Ritvars piedāvājās. Viņš izskatījās kā izsists no pamatiem. Šķita, ka draugs nojauš, ka kaut kas nav labi. Aši pamāju un ar Sandru sekojām viņam kāpņu virzienā, zem kurām, kā izrādās bija trepes, zem kurām bija durvis. Ritvars tās atslēdza un, džentlmenis būdams, palaida mūs pa priekšu. Tā bija maza istabiņa, sabūvēta kopā ar virtuvi, kas nedaudz atgādināja mini-viesistabu. pa vidu bija stikla kafijasgaldiņš ap kuru bija nostatīti brūni ādas dīvāni. Uz paša galdiņa ledus pilnā spainī bija iegremdēta šampanieša pudele.
Ritvars apsēdās uz viena no dīvāniem un aicināja mūs blakus.- Nu, kas noticis?- viņš skatījās uz mums abām. Es atspiedos pret sienu, bet Sandra paņēma rokās šampanieša pudeli, to sakratīja un, es pat nepaspēju noreaģēt, kad viņa izrāva korķi no pudeles un aplēja Ritvaru no galvas līdz kājām.
-Tas tev par to, ka tu esi mūlāps, tu mūlāp!- draudzene iemeta viņam ar pudeli pa kāju un aizkaitināta izgāja pa durvīm. Ritvars un es apstulbuši palikām istabā. Ritvars ar džemperi centās noslaucīt slapjumu no sejas.
-Stulbā...- viņš nolamājās un, kamēr viņš slaucīja slapjos matus, es viņam papildus uzgāzu virsū spainīti ar ledu un apmierināta izgāju no telpas.
Tā lūk.
