Šis ir viens no maniem mīļākajies dzejoļiem.
Tūkstošiem lausku uz ceļa,
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.
Brūces un asaras ir tikai sīkums,
Ar nelabo tas kā simboliski parakstīts līgums.
Akli taustīdamās uz priekšu,
Šķiet, ka sāpēs es reiz kliegšu,
Vietā, kur dzimst katra cilvēka mokas,
Pēc manis tver lielāko baiļu rokas.
Sāpīgs klusums dur krūtīs,
Kad svešinieks spogulī mani atkal prom grūdīs.
Tas mans ķermenis tik svešs,
Bezdvēseliski lūkojas man pretī.
Kā nepamanīta, nozaudēta ēna
Es tiecos pēc tā, kas reiz ir bijis mans
Pēc goda un ķermeņa, ko saucu par savu
Un, ko nekad neuzskatīju par ieguvumu tavu.
Cauri kauna alejai traucos uz priekšu,
Atgūt to, kas reiz ir bijis mans.
Jūtos es salauzta, apsmieta un viena…
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.
+
