Diezgan pagarš paša tikko uzcepts dzejolis vai kaut kas tam līdzīgs.
Ceru, ka patiks.
Ikdienu šī pasaule mainās,
Kāda jauna notikuma gaidās,
Bet varu jums apsolīt,
Šis notikums spētu radīt arī raizes,
Kurām komplektā nāktu
Ne tikai stipras vēdergraizes.
Mītiņi, demolizācija, cīņas un kari,
Šeit piedalās cilvēku bari.
Vienalga cik tie lieli vai mazi,
Ka tik rokās spēj turēt plakātu, nazi.
Bet tas jau nekas,
Kas gan tur slikts,
Uz spēles jau tikai,
Mūsu visu liktenis ir likts.
Artilērija, smagā kavalērija,
Atomi un bumbas - atombumbas,
Pēc kurām tik tumšs,
Ka neredz pat māju drupas.
Uz priekšu ejot tik varbūt redzi,
Kāda guļoša cilvēka seju,
Kura ir vērsta uz augšu,
Bet viss pārējais ķermenis uz leju.
Tā ir kā bezgalvainā bruņinieka,
Ilgi meklētā, pazudusī galva.
Visi viduslaiku jātnieki,
Kas no savām galvām ir tikuši šķirti.
Varētu iegūt sev jaunas,
Kas to pārdzīvotās sāpes spētu izpaust cik jaudas.
Lūk, tie tik būtu laiki,
Kad pa pasauli klejotu tikai ēnas un gari.
Ļaunais, ļaunais, labais un ļaunais,
Un nevienam par to nebūtu kauns,
Par to, ka bijis karš jauns,
Jo nebūtu jau vairs, kam kaunēties.
Tikai varbūt tiem, kas dziļi zem zemes,
Dziļās alās un katakombās ir sev slēptuves raduši.
Protams, ka fantāzija, bet derētu aizdomāties.
