Reiz dzīvoja vīrs un sieva, un viņiem nebija bērnu. Ikkatru mīļu dienu viņi gāja uz kapiem lūgt Dievu, lai tas dāvā viņiem bērnu. Reiz, kad viņi atkal stāvēja kapos un lūdza Dievu, no debesīm atlidoja eņģelis. Tas viņiem teica: — Dievs ir uzklausījis jūsu lūgšanas, bet ko jūs labāk gribat: dēlu, kas nebūs lielāks par pupiņu, vai meitu, kas tad, viņai būs trīspadsmit gadu, pāries kristiešu ticībā? — Labāk dēlu, kauču tik sīku kā pupiņa! — viņi atbildēja. Tā nu pagāja gads, un viņiem atskrēja dēls, akurāt tik liels kā pupiņa. Lielāks viņš tā arī vairs neizauga, tā nu visi viņu sauca par Pupulēnu.
Reiz māte pataisīja brokastu, ielēja māla podā un iedeva Pupulēnam, lai aiznes tēvam uz tirgu. Pupulēns priecīgs uzliek lielo podu uz galvas un skrien aiznest tēvam brokastu. Viņš skrien, skrien un skrien, un satiek ceļā vecu nabagu. Nabags viņam saka: — Mana mute jau trīs dieniņas nav ne kumosa dabūjusi. — Pupulēnam kļuva viņa žēl un viņš, gari nedomādams, atdeva nabagam tēva brokastu. Nabags ņēmās viņu jo sirsnīgi tencināt: — Lai taviem kauliņiem veselība, lai tavai galviņai svētība un visa šķirmība: kāds tu esi labs puisītis! — Kad nabags bija visu izēdis, Pupulēns uzlika tukšo podu uz galvas un skrēja tālāk. Tā viņš skrien, skrien skrien, un satiek ceļā zagļu bandu. — Kur tu tā skrien? — zagļi prasa. — Skrienu pateikt tēvam, ka viņa brokastu atdevu vecam nabagam, — atbild Pupulēns. — Vai tu re! Ak tad tu esi labs puisītis? — saka zagļi. — Mēs tevi ņemsim pie sevis bandā, nāksi ar mums zagt. — Zagt nav brīv! — Pupulēns gribēja atteikt, bet viņam bija bailes: ja nu tie viņu nosit? Tā nu viņš labāk teica: — Labi, es iešu jums līdz! — Viņi gāja un gāja, līdz nonāca pie kūtiņas. Kolīdz zagļi uz brīdi novērsa acis, Pupulēns palēcās līdz atslēgas caurumam un — tik i bija! Zagļi brīnījās: — Kur viņš dējies, tas mazais cilvēciņš? Tikko vēl bija, bet nu vairs nav! —Tie viņu meklēja un meklēja, bet nevarēja atrast. Viņi devās prom. Pa to laiku Pupulēns paslēpās kūtī un ielīda silē ar sakapātām bietēm, — un govs viņu apēda ar visām bietēm. Ieraudzījis, ka govij vēderā ir tumšs un tikt laukā no govs vēdera nekādi nevar — nu, tad Pupulēns briesmīgi sadusmojās un sāka bārties uz govi: — Ka tevi sērga! Ka tevi piķis!
Rīta agrumā kalpone atnāca uz kūti izslaukt govi. Tik tikko viņa bija ķērusies slaukt, tā dzird: viens kliedz: — Ka tevi sērga! Ka tevi piķis! — Kalpone briesmīgi nobijās un, ne dzīva, ne mirusi, metās pie saimnieces: — Saimniec, govs baras! — Ei, muļķīt, tas nevar būt! — atsaka saimniece. — Pirmo reizi dzirdu, ka govs bārtos. — Saimniec, man bailes! — teic kalpone. — Ja tev ir bailes, noskaiti pātarus! —saimniece atsacīja un pati devās uz kūti slaukt govi. Tik tikko viņa bija ķērusies slaukt, tā dzird: viens kliedz: — Ka tevi sērga! Ka tevi piķis! — Arī saimniece briesmīgi nobijās un, ne dzīva, ne mirusi, metās pie rebes un izstāstīja viņam visu, kā bija. Rebe lika viņai govi nokaut un iekšas izmest uz ielas.
No rīta mazā gaismiņā bija klāt slakteris un govi nokāva. Tik tikko viņš bija ķēries šķērst pušu govs vēderu, lai izņemtu laukā iekšas, tā dzird: viens kliedz: — Nešķērd vēderu, šķērd sānu! Nešķērd vēderu, šķērd sānu! — Arī slakteris briesmīgi nobijās un sāka šķērst sānu. Tad viņš lēnītiņām izņēma iekšas un izmeta tās uz ielas.
Garām gāja izsalcis nabags, viņš redz: kas to būtu domājis, uz ielas guļa svaigas iekšas, un nodomā: "Dievs man atsūtījis labu dāvanu. Nesīšu tās iekšas uz mājām un pataisīšu no tām lielisku brokastu." Viņš ņem un ieliek iekšas tarbā, uzkar tarbu plecā un priecīgs iet mājās. Tā viņš iet, iet un iet, te pēkšņi mana: kāds piebiksta viņam pie pleca. Netikdams gudrs, kas par lietu, viņš neliekas zinis un iet tālāk. Tā viņš iet, iet, — te viņam atkal kāds piebiksta pie pleca. "Kas tas varētu būt?" viņš domā. "Liekas, nekādu adatu man tarbā nav, tikai mīkstas iekšas; tad kas tur bakstās?" Viņš atkal neliekas zinis un iet tālāk. Bet, jo tālāk viņš iet, jo vairāk viņu biksta, un viņš vairs nejaudā ciest. Viņš apstājas un pats sev saka: — Ko lai iesāk? Vai man jāsviež tās iekšas prom? Bet tas būtu tīrais grēks, un es palikšu bez brokasta. Vai man nēsāt tās apkārt? Tad tas dūrējs paliks uz pleca, tas nav lāgā! — Tā viņš stāvēja un domāja, un nevarēja izdomāt. Tā galvu lauzīdams, viņš dzird: viens kliedz: — Svied laukā! Svied laukā! — Nabags briesmīgi nobijās un nosvieda iekšas zemē. Viņš stāv un skatās — kas nu tur būs, un redz: laukā izlien puika, tik sīks kā pupiņa. Nabags uzreiz viņu pazina. — Vai tu esi tas puisītis, kas viņdien man atdeva sava tēva brokastu? — nabags viņam jautā. — Jā, tas pats! — Pupulēns atsaucas. — Tad kā tu te gadījies? — nabags tincina. Pupiņa viņam izstāsta visu, kā bija. — Ai, ai, ai! — nabags groza galvu. — Kas tikai nenotiek pasaulē! — Tad nabags atkal taujā: — Vai mājās tu iesi? — Jā, — atbild Pupulēns, — iešu nu mājās. — Viņi abi gāja mājās. Kad tēvs un māte ieraudzīja savu Pupulēnu, abi iekliedzās: — Pupulēn! Kur tu biji pazudis? — Un Pupulēns viņiem izstāstīja visu, kā bija.
Gailītis un vistiņa,
sākas pasaciņa;
kaķis noķer pelīti,
un beigas ir šai spēlītei spēlei!
