http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-2/723509
Šis brauciens man likās tik dīvains, ka es sāku uztraukties. Zināju, ka uztraukties man bija ļoti kaitīgi viena parasta iemesla pēc. Tāpēc to nevarēju, bet es nevēlējos Kristofera klātbūtni. Tas bija šausmīgi it īpaši viņam. Viņš man atzinās savās jūtās, bet tagad viņam būs jānoskatās kā es precos ar pavisam citu vīrieti. Kristoferam būs grūti uz to noskatīties, ja viņa jūtas pret mani ir patiesas.
Nezinu vai es Markam kaut ko nozīmēju, jo mums nebija nekāda īpaša romāna vai ļoti izrādītas mīlestības jūtas, nebija. Parasti cilvēki. Varbūt viņš ir apradis ar domu, ka esmu viņa līgava, topošā sieva, un nākotnē arī bērna māte. Nezinu, kas Markam ir aiz ādas, varbūt arī tieši nav.
Zinu. Tās ir manas iedomas, varbūt ar grūtniecēm tā notiek? Droši vien šīs domas manā galvā uzbūrās no nelielā stresa pirms kāzām. Tieši tā, esmu pārpilna ar uztraukumu, ka precos. Iespējams tas ir normāli, lai vai kā daudzi nezināja par to, ka drīz būšu mamma. Mana kleita bija ļoti kupla, tāpēc tā nosedza manu vēderu.
Tagad jau esmu pie durvīm, kur man būs jāiet iekšā. Man blakus ir mans tētis, bet mamma jau ir iekšā. Arī Kristofers ir iekšā, es negribēju iet tur dēļ viņa, iespējams es salauzīšu puiša sirdi, bet mans liktenis ir būt ar Marku, jo savādāk nevar notikt, nekas nenoies greizi.
Es pasmaidu tētim un ar to dodu ziņu, ka esmu gatava doties pa durvīm, kas ievedīs manī jaunā dzīves posmā - laulībā. Tētis pasmaida pretim, redzēju viņa acīs neviltotu prieku par to, ka viņa meita nu precās, domāju, ka tētis atceras laikus, kad biju maziņa. Es saņemu viņa elkoni un mēs atveram durvis pretim visiem.
Te ir kādi divdesmit cilvēki, jo mēs nevēlējāmies, lai te būtu daudz. Mēs izvēlējāmies minumu cilvēku, lai atnāktu tikai paši svarīgākie. Ģimene, radinieki un daži draugi. Es pasmaidu visiem, mazliet nosedzu savas īstās sajūtas.
Arī Marks jau bija pie altāra, tērpies kā jau pieklājas kāzām. Viņš skatās tikai uz mani, ne uz ko citu. Mani vaigi paliek sārti kā jau bieži tas notiek.
Ar tēti ejam uz priekšu, pa sarkanbalto paklāju. Visi viesi, radi man uzsmaida es uzsmaidu katram izlaizdama vienu. Uzmezdama vienu veiklu skatienu uz Kristoferu, kas viegli pasmaidīja man atklājot savus nelielos vaigu kaulus. Es vēlējos izlasīt viņa domas par mani, jo man tas tagad interesēja.
Nespēju sakoncentrēties uz visiem. Es neklausījos ko teica vīrietis, kas mūs laulāja. No sevis dzirdēju pieklusinātu vārdu " Jā. ". Un apstiprinoša vārdu no mana vīra, mēs parakstījāmies.
- Es tevi mīlu. - Marks teica to vienkārši kā pateikt ko tādu, kam daudzi neticētu. Šī diena bija pārāk saspringta, zināju, ka puisis bija norūpējies par to kā mani nolaupīja tā saucamais "mans draugs". Marks pēc manām domām tagad bija nomierinājies, jo ar mani viss ir kārtībā.
Un es atbildēju viņam ar visvienkāršāko skūpstu, kas neieilgās, jo to pārtraucu es. Mana sirdsapziņa leca vai no mutes ārā, jo es pārāk daudz sāku domāt par Kristofera sajūtām pret mani. Pat nezinu kādēļ viņš piekrita nākt uz manām kāzām.
Man sirds salūztu tūkstoš gabalos, ja es redzēju, ka puisis, kuru mīlu precas ar citu meiteni ne mani. Nevarētu pat aprakstīt kāds izmisums un tukšums iekšienē man būtu. Es nezinu ko puisis pacieš, bet varbūt viņa jūtas tomēr nav patiesas? Es nezināju neko par viņu.
- Par jauno pāri! - jau sēdēdami pie viesu galda iesaucās mana vīra māte. Viņa izstaroja prieku un uzlūkoja tikai mūs ar Marku. Mēs saskandinājām glāzes, bet es savējo noliku nepadzerdama ne lāsi, es negribēju nodarīt pāri dzīvībai, kas bija manī.
Es skatījos uz savu gredzenu, tagad jau atpakaļ ceļa nav. Bet vai jābūt? Pie manis piegāja Kristofers un lūdza, lai mēs aizejot parunāt. Es piekritu, jo mans vīrs pārrunāja dažādas lietas ar sen nesatiktajiem radiem.
- Ko vēlējies? - mēģināju izlikties, ka neuztraucos par to ko runāsim. Pagaidām sevi turēju kā kādu drošsirdi. Es tikai izlikos.
- Es tevi apsveicu, lai tev izdodas sava dzīve. Es tajā nebūšu. - Kristofers to teica kā uz atvadām, bet man viņa vārdi likās nepatiesi, jo pirms dažām stundām viņš teica man ko citu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-4/724184
