http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-18/728478
Galvā mocījās dažādākās domas, par to, kas varētu ar mani notikt, kad mani nopratinās. Ja man liks rakstīt savu liecību, es nezināšu, ko varēšu tur rakstīt, bet viennozīmīgi, ka iepakojums nebja mans.
Kam gan vajadzēja man šo lietu tur ielikt? Es pat nezināju, ko varu turēt aizdomās, jo tas, kas ielika šo lietu manā koferī ir bijis tik labi izstrādāts plāns, ka diez vai varēs atrast vainīgo. Kas šo visu varēja noorganizēt par ļaunu man?
Vai vainīgos vispār meklēs? Ja nu vienkārši viņi nemeklēs vaininieku, un mierīgi mani iesedinās cietumā par neko. Tas nebūtu godīgi, tas nav tas vārds - viņu rīcība būtu necilvēciska.
Varbūt man nemaz nav ko baidīties, jo mēs eam parasti cilvēki, un cerams, ka atradīsies cilvēks, kurš vēlas, lai būtu nepatikšanu varā. Ja vien es zinātu kurš, tad es noteikti vēlētos viņu satikt neskatoties uz to, kas varētu notikt.
Nonākuši pie policijas iecirkņa sapratu, ka tagad viss ir tikai priekšā. Mani droši vien nopratinās, bet man nebūs ko teikt. Iegājām iekšā, un vēl pirms tam ievilku gaisu savās plaušās un izdarīju klusu nopūtu. Jāsaņemās, kaut mazliet.
Jāieklausās sirdsbalsī - "Tu neesi vainīga, šie cilvēki tikai nesaprata, ka vainīga neesi tu, saņemies." - sauca man sirdsbalss, un man šie vārdi vairāk atbalsojās galvā. Man ir jānotic un sliktās domas jāmet pie malas, lai neatgrieztos.
Ienākot paredzētajā kabinetā, jau pie galda sēdēja cilvēks, pie kura blakus bija balta lapa. Policists palika stāvot pie durvīm, taču pār manu ķermeni pārgāja trīsas.
- Mani sauc Aleksandrs. - vīrietis stādījās priekšā. Tātad man būs jāraksta paskaidrojums par šo lietu.
- Jūs laikam saprotat par ko iet runa. Jums vajadzēs paskaidot, kas, kā īsti notika. - Aleksandrs, ļoti ikdienišķi un mierīgi runāja, it kā šis darbs viņas būtu jau līdz kaklam.
Vīrietis pastūma man tuvāk lapiņu, man nebija īpaši ērti rakstīt, jo Roberts gulēja ma klēpī, bet es nevēlējos te traucēt ne vienu, vai jebkādā veidā uzmākties ar savu bērnu. Es tikai gribēju, lai ar manu mazo puisēnu viss būtu kārtībā.
- Rakstiet visu, ko atcerieties, un tikai taisnību. - vīrietis pirms rakstīšanas mani vēl noregulēja, un zilā pildspalva bija manās rokās, kas negaidot ne mirkli sāka rīkoties. Rakstīju visu kā bija.
"Šodien es devos uz vilcienu, jo vēlējos aizbraukt pie saviem vecākiem. Soma bija ciet, un nekas nelikās aizdomīgi. Pirms es sameklēju savu kupeju, man vajadzēja apiet garām vairākiem cilvēkiem. Beigās es veiksmīgi atradu kupeju, kura nebija neviena cilvēka. Pēc mirkļa ienāca policists, kurš gribēja pārbaudīt vai manā somā nav, kas tāds, ko nebūtu ļauts atrasties tur. Tad viņš atklāja, ka manā somā ir maisījums - laikam narkotiku, bet tas nav pārbaudīts. Tas nebija ielikts pirms tam, tādēļ nezinu kā tas tur nonāca. Varbūt, kāds man to tīšām ielika, bet es nezinu, kas varētu būt tas cilvēks. Nevienu nevaru turēt aizdomās."
Nodevu lapiņu, to neparbaudīdama. Ko man teiks par šo visu? Vai man noticēs? Vēl manā sirdī sēž cerība. Nesapratu žestus no Aleksandra, kad viņš lasīja manu paskaidrojumu, bet kaut kas man te noteikti nelikās īsti tīrs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-19/728631
# Ko jūs domājat par šo stāstu?
