http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-17/728311
Manas domas nekļuva skaidras, mani šokēja šī lieta. Es nespēju iedomāties kā tā tur varēja gadīties? Tā nav mana, es zināju, ka man neviens nu vairs neticēs, bet man būs jātaisnojas viņu priekšā, ka tas nav mans. Tādiem cilvēkiem mūsdienās neviens netic, taču to man ir kāds iemaisījis, un man nav ne jausmas, kas?
. - Tas nav mans, nav. - elpot palika grūtāk, jo man palika bail, sekas var būs visdažādākās. Es varu nokļūt cietumā. Kas to varēja man ielikt somā? Patreiz nevarēju izdomāt, kas varētu būt aizdomās turamais.
- Tā jau jūs visi sakāt... - policista vārdi likās tik vienaldzīgi. Es arī viņu vismaz nedaudz sapratu, tā ir viņa ikdiena, bet šis. Šis viss ir pārpratums, kāds to te ir tīšām ielicis, es zinu!
- Es apzvēru, ka to kāds tur ir ielicis! - jau izmisīgāk centos pārliecināt policistu, kas pētīja iepakojumu. Zināju, ka tulīt nenoturēšos un pateikšu kaut ko lieku, un tad ieslodzījums man būs garantēts. Man vajadzēja turēt sevi rokās, es nesēdēšu cietumā dēļ nepatiesas lietas. Es ceru, ka nē.
Neiznāju, ko tagad domāt. Vai šo lietu var vispār izrisināt? Protams var, bet, kur lai atrod pierādījumus, ja pat nav zināms cilvēks, kurš šo lietu varētu sastrādāt!
- Jauna meitene, bet tādas lietas dara. - policists acīmredzami mani sodīja. Mani tas neinteresēja, mani interesēja vaininieks, kurš tagad droši vien smaida un ir brīvība, ko nedrīkstētu pieļaut.
- Jums nav pierādījumu, es to vienkārši nevarēju izdarīt! - iesaucos policistam, no kura ilgi nevajadzēja gaidīt atbildi.
- Kā nu nav! Tavā somā atrasta lieta, melot gan nav labi. - polcists pēc acīm noskatījās mani kā uz kādu niecību, kura nesaka viņam taisnību. Protams, tagad var notikt jebkas, bet man ir, kas jāizdomā.
- Bet šis te nav mans, nekādā gadījumā. To kāds tīšām ielika šeit! - centos izteikt variantus par to kā te gadījās šis iepakojums, kura saturu, pat negribēju zināt, bet zināju. Kurš gan varētu būt tas ļaundaris, kas to varētu nodarīt man?
- Nē, es jums neticu, jūs brauksiet ar mums uz iecirkni. - vīrietis noskatījās uz mani ar lētticīgu skatienu, bet es vel nepadevos.
- Bet... pirkstu nospiedumi, tie nebūt nav mani! - izteicu vēl vienu priekšlikumu. Kā vēl man pārliecināt, ka tas nav manējais, es biju kā iztukšota.
Pār mani šobrīd valdīja uztraukuma sajūta par Robertu, ja būšu cietumā, kas par viņu parūpēsies? Viņu visticamās atdos Markam, vai arī vedīs uz bērnunamu. Otro variantu es nevarēju pieļaut, jo tas būtu smags pārdzīvojums gan man, gan bērnam.
Es varēju vai liet asaras no tā, ka nezināju ko iesākt. Varēju kliegt, bet tas neko neizmainītu.
- Vienalga jūs brauksiet līdzi. - policists kļuva uzstājigs, bet es kļuvu garīgi vājāka.
- Bet kā ar bērnu? - sāku domāt, vai bērns varēs būt man līdzās vai arī tas nav atļauts.
- Pagaidām vēl variet ņemt līdzi, nekur jau neliksiet. - policists mierīgi piecēlās kājās, bet es bailīgām rokām paņēmu koferi, un mums bija jādodas uz izeju.
Es nezināju, kas sekos tālāk, bet atstāt Robertu vienu, nekad nevarētu. Tas nedrīkst notikt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-19/728631
