Biju pārāk nogurusi un pārāk sāpināta,lai kaut ko atcirstu tāpēc vienkārši paklusēju.
-Kur mēs esam? – jautāju Samantai, jo sapratu, ka esam apstājušies.
-Pie manis. Zinot tavus vecākus tagad vārti ir aizslēgti un pat meita šādā stāvoklī viņiem neliks tos atslēgt un vēl viens briesmīgs mīnus būtu Beāte. Viņa vēl ilgi tev atgādinātu šo nakti. Tāpēc mēs esam pie manis! –Samanta klusi noteica un es izkāpu no mašīnas.
Manam piemēram sekoja pārējie. Kad bijām apstājušies pie vārtiņiem pie mums piebrauca Klāvs ar manu motociklu.
-Kur tu tik ilgi biji? Iedarbināt nemācēji vai? –noprasīju un pasmējos par savu joku. Man vēl pievienojās Samanta ar Edvardu.
-Nepalaid te muti! Un starpcitu tu esi milzīga braukātāja, jo biji izbraukājusi var teikt tukšu bāku un es būdams cilvēks ,kas dažreiz domā uz priekšu piestāju uzpildīties, lai tu rīt varētu nokļūt mājās! – Klāvs nosmīkņādams noteica un piegāja pie Samantas un apskāva viņu.
-Bet protams! –klusi noteicu un devos iekšā pa vārtiņiem. Tālu gan es netiku, jo pagalma vidū mani saķēra Edvarda roka.
-Ko tu vēl gribi?-asi jautāju un izrāvu roku no viņa tvēriena.
-Gribu ar tevi aprunāties. Atvainoties! – Edvards klusu noteica un ielūkojās manās acīs. Nu kāpēc? Es nekad neesmu spējusi pretoties viņa lūdzošajam skatienam. Un viņš to zināja.
-Mums vairs nav par ko runāt! –atteicu un saņemdama pēdējās paščieņas paliekas apgriezos un devos prom.
-Andrij tev mani ir jāuzklausa! –Edvards uzstājīgi noteica un no jauna satvēra manu roku.
Nu man vairs nebija spēka un asarām plūstot pār vaigiem pagriezos pret Edvardu –Tev ar galvu nav labi? Tu man vēl teiksi ko man darīt un ko nē? Tu maz zini kā es jutos visus šos mēnešus kamēr tu vazājies apkārt ar kaut kādām blondīnēm! Nabaga Klāvs kuram bija jādzird visi mani pārmetumi par to, ka viņš nesaka man kur un kāpēc tu aizbrauci! Tu jau nezini to, ka man bija depresija un tikai Samanta mani atbalstīja. Vecāki mani ienīst un Beāte mani izsmej par to,ka es vēl joprojām gaidīju tevi! Un nu man ir žēl sevis! Visas asaras,kas katru nakti mani pavadījā līdz miegs mani apņēma. Vai tiešām tu domā,ka es vēlos ar tevi runāt? –runāju un pēdējo teikumu burtiski izbļāvu.
-Piedod! Man patiešām žēl,ka tev bija tik smagi, bet es gribu to labot! Ļauj man paskaidrot! – Edvards noteica un atlaida manu roku.
-To vairs nav iespējams labot! –noteicu un apgizusies devos prom pataciņu gar māju pie ezera.
Apsēdos uz zemes un saņēmu galvu rokās. Es zinu,ka es vienākrši pārāk mīlu Edvardu, lai nepiedotu viņam. Bet vai es mīlu viņu tik ļoti, ka spēšu būt ar viņu atkal kopā? Neskatoties uz to, ka mana sirds to ļoti vēlas. Ilgstoši es nespēšu pretoties viņam. Ir tikai divi varianti. Vai nu viņš dodas prom vai arī es. Un zinot Klāva un Edvarda labās attiecības es nespēju viņam likt doties prom. Atliek vienīgi man doties prom. Šķiet,ka vecākiem būs vienalga un Beāte tikai priecāsies. Tāda nu ir mana dzīve.
-Ko tu tagad darīsi? Edvards ir atgriezies un es zinu, ka tu mīli viņu. –Samanta klusi ierunājās un apsēdās man blakus.
-Es došos prom. Man ir vajadzīgs laiks, lai sakārtotu domas. –Noteicu un uzliku galvu uz Samantas pleca.
-Tu tiešām nevari palikt? –Samanta noteica un beigās viņai aizlūza balss.
-Es nevēlos viņu satikt dien dienā. Es nespēšu to izturēt. Saproti mani lūdzu! –ierunājos un noplūcu zāles stiebriņuko sāku plūkāt.
-Es saprotu,bet tas nemaina faktu,ka es nevēlos, lai tu brauc. –Samanta noteica un iešņukstējās.
-Sam! Neraudi! Es bieži braukšu pie jums ciemos! Un, ja tev ko vajadzēs es vienmēr tev palīdzēšu! –Noteiu un noslaucīju Samantas asaras.
-Man vajadzēs tevi,kas mani vedās uz skolu un atļaus iebraukt veikalā pēc ūdens. Man vajadzēs tevi, lai palīdzi man nokļūt mājās. Man vajadzēs meiteņu vakarus. –Samanta runāja un asaras tecēja.
-Sam, tu zini, ka tas viss nekur nepazudīs! Es atgriezīšos! –Noteicu un pasmaidīju.
-Apsoli? –Samanta,kā mazs bērns jautāja.
-Apsolu! –noteicu un cieši apskāvu Samantu. Ko gan es bez viņas darītu!
