Nākamajā rītā pamostoties Patrīcija cerēja ka vakardiena bija tikai slikts sapnis,bet tomēr nē tā bija realitāte.Viņa paņēma telefonu un zvanija savam brālim.Kurš par brīnumu pacēla klausuli.
Nikalāvs-Čau ko tad tu tik agri augšā? Patrīcija sāka trīcēt.Patrīcija-Vai tu zini kas tu esi?Tu esi nodevējs.Nikalāvs-Pagaidi ļauj man vispirms visu tev paskaidrot lūdzu nomierinies.Patrīcija-Ko nomierinies tas ir normāli ka tu man meloji?Kā slēpi mammas noslēpumu no manis?Nikalāvs-Bet saproti mamma tā vēlējās viņa gribēja tevi pasargāt.Patrīcija-PASARGĀT no kā?Viņa ir pametusi mani viņai esmu vienaldzīga.Nikalāvs-Tu ļoti labi zini ka tā nav viņa mīl tevi.Patrīcij varbūt man atbraukt pie tevis?Patrīcija pateica nē un nolika klausuli.Viņa jau atkal sāka raudāt.Viņa uzvilka mugurā jaku paņēma telefonu un izgāja laukā no mājas.Viņa pat nesaprata kā viņai būtu jārīkojas.Viņa nezināja ko lai tālāk dara.Bet tagat viņa saprata ka tās runas par pārvākšanos bija tikai blefs.Tā biļete kuru viņa nopirka bija domāta Viņai nevis Patrīcijai.Viņa gribēja ātrāk tikt prom no savas meitas.Tikai žēl ka viņa to izdarija tik nežēlīgā veidā.
Patrīcija gāja pa ielu.Un visu laiku domāja kur lai aiziet.Tad viņa nolēma aiziet uz savu iecīnītāko kafejnīcu.Tieši tā arī viņa darija.Šī kafejnīca viņai saistās ar ļoti daudzām atmiņām.Piemēram tieši šeit viņa svinēja katru savu dzimšanas dienu.Tieši šet viņa iepazinās ar savu pirmo puisi.Tieši šeit viņa vienmēr satikās ar draugiem.Jā šajā vietā bija tik daudz kas piedzīvots.
Viņa apsēdās savā ierastajā vietā pie loga un pasūtija makaronus ar desu un ābolu sulu.Viņa izvilka laukā telefonu un ieraudzija 4 neatbildētus zvanus no Nikalāva bet viņa tos ignorēja.Viņš vairs nebija viņas brālis viņš bija nodevējs.Patrīcija uzrakstija Mikam atvainošanās vēstuli par to ka vakar neatbildēja jo slikti jutās.Un ka viņa kādu laiciņu nevarēs viņam uzrakstīt.
Viņa nolika telefonu malā un beidzot sāka ēst savus makaronus.Tad kafejnīcā ienāca Jauns apmeklētājs Patrīcija sastinga.Tas nevarēja būt...
