Patrīcija gulēja gultā un slaucija laukā no acīm asaras.Viņa jutās sāpināta.Vina nespēja saprast ka viss pašlaik notiek pa īstam un ka tas notiek tieši ar viņu.Viņa nspēja iedomāties ka viņas māte spētu nodarboties ar kaut ko tādu.Tas bija neprāts.Viņa lēnām izkāpa laukā no gultas un klusām piegāja pie durvīm.Viņa tās lēnām atvēra vaļā un izgāja uz kāpnēm.Viņa dzirdēja Dafnes balsi kā viņa kliedz un viņas mātes šņukstus.Patrīcijai uznāca nereālas dusmas viņa ieskrēja atpakaļ istabā un piegāja pie skapja un izvilka laukā savu lielo melno ceļojumu somu.
Viss viņai pietika viņa sāka likt iekšā savas drēbes no skapja.Patrīcija salika iekšā visas savas drēbes un piegāja pie sava rakstāmgalda un sāka likt somā iekšā visas savas grāmatas kldes un visas citas lietas kas viņai bija vajadzīgas.Viņa gribēja tikt projām no šejienes un jo ātrāk jo labāk.Viņa nespēja pavadīt šeit ne minūti ilgāk pārskatijusi visu istabu viņa centās padomāt vai ir paņēmusi visas savas mantas.Kad viņa bija pārliecinājusies ka viss ir paņemts viņa izgāja laukā no istabas.
Viņa Paņēma rokās Mazulīti un ar otru roku vilka aiz sevis koferi.Visas acis bija vienās asarās.Viņa lēnām gāja lejā pa kāpnēm un tur jau viņas abas bija Dafne un viņas māte.Patrīcija nolika savu koferi pie durvīm un paskatijās uz savu māti un klusām jautāja-Pasaki man tikai vienu vai tā ir taisnība?
Viņas māte piekrītoši pamāja ar galvu.Patrīcija jautāja vēlreiz-Kāpēc tu to dariji?Un kad tas viss sākās?
-Kad man bija kādi 20 gadi.Es biju izmisusi man vajadzēja veidu kā tikt pie naudas.
-Un tu izvēlējies tieši to veidu?Un...Ak dievs es tev pat sejā nespēju skatīties man ir kauns tavā vietā.
Viņas māte nopūtās.Viņa tikai klusēja tad irunājās Dafne-Vai kāds vēl to zina?
Patrīcijas mamma paraustija plecus-Nezinu varbūt...
-Kā nezini?Man kauns ir vispār spert kāju šajā mājā ēst šīs mājās ēdienu zinot par kādu naudu tas pirkts.Patrīcija pēkšņi uzkliedza virsū.
Šoreiz arī meitenes māte neizturēja un jau asākā tonī atcirta meitai-Pievaldi mēli jaukundzīt.
Patrīcija savilka dūres-Aizver muti.Vienkārši aizveries.Tu esi viena sasodīta mele nodevēja varētu pateikt vēl vienu rupju vārdiņu bet nevēlos kaut ko tādu teikt no savas mutes.
Patrīcijas māte piecēlās un sāka iet meitai virsū viņa satvēra meitu aiz rokas un stipri to parāva-Vēlreiz pateiksi kaut ko tādu es tev iešaušu pa muti.
Dafne dzirdot šos vārdus bija aukšā no dīvāna un norāva Patrīcijas māti no Viņas-Nomierinies.Īstenībā tu esi tā kura būtu pelnijusi pa muti.
-Zini ko tinies ārā no manas mājas...
Dafne iesmējās-Ar lielāko prieku.
Viņa demonstratīvi pagāja viņai garām un paņēma Patrīciju aiz rokas.Patrīcija pēdējo reizu paskatijās uz savu mammu un izgāja laukā no mājas.Viņas iesēdās Dafnes mašīnā.Kad Dafne bija izbraukusi no Patrīcijas mājas iebraucamā ceļa viņa sāka raudāt.Dafne satvēra viņas roku.Bet neko neteica.
-Klau varbūt būs labāk ja kādu laiciņu tu padzīvosi pie manis.
Patrīcija noraidoši papurināja galvu-Nē izbeidz es nevaru Dafne...
Dafne iesmējās-Patrīcij izbeidz es neļaušu tev dzīvot kaut kur uz ielas vai vel nezin kur.Tiešām tu man esi svarīga un gribi vai nē tu brauksi pie manis.
Patrīcija pasmaidija-Labi tikai nezinu kā es tev šito atmaksāšu.
-Izbeidz neko nevajaga man būs patīkamāki ja zināšu ka ar tevi viss būs kārtībā.
Patrīcija paskatijās uz Mazulīti kurš sēdēja viņai klēpī.
-Viss būs labi Mīļumiņ es apsolu.To sakot viņa tam noskūpstija austiņu.
