Lantiss sēdēja pie jūras.Viņa acīs bija asaras.Viņš nožēloja ka tā izrīkojās ar meiteni.Viņš nezināja ko darīt.Viņam drīz būs jābrauc uz Dienvidāfriku dienēt un palīdzēt tās iedzīvotājiem jo tur pašlaik norisinājās kara darbības.Un viņa uzdevums bija palīdzēt tiem kam tas ir nepieciešams.Viņš salika rokas klēpī un skatijās uz jūru.Bet tas gluži nebija viss ko viņš vēlējās meitenei pateikt.Viņam bija vēl viena lieta ko viņš vēlējās izstāstīt meitenei bet viņš to vēl nespēja.Viņš vēl nebija gatavs to atklāt meitenei.
Lantiss bija slims ar retu slimību tas bija vīrus kas izplatijās pa viņa ķermeni to viņam atklāja pirms 6 mēnešiem.Ārsti teica ja vīrus tā turpināsies izplatīties tas tiks līdz vēža šūnām.Lantisam bija obligāti jālieto medikamenti un viņam bieži nācās pavadīt savas naktis slimnīcā.Jo bieži vien vīrus tā pārņēma viņa ķermeni ka viņš knapi spēja paelpot.Ārsti protams teica ka visslabākais būtu ja viņš kādu laiku uzturētos slimnīcā.Bet Lantiss to nespēja viņam bija bail.Bet tagat viņš juta ka ar katru dienu viņš paliek ar vien vājāks un vājāks.Viņš gatavojās rakstīt atteikumu no darba un tiešām iet ārstēties.Viņš tikai nezināja kā šīs ziņas uztvers Patrīcija.Jo iespējams puisis drīz mirs no vīrusa.Viņš piecēlās un lēnām gāja atpakaļ uz mašīnu.Viņš tajā iesēdās iedarbināja un lēnām izbrauca laukā no stāvlaukuma.
Nobraucis kādus 10 km viņš pēkšņi sāka just nežēlīgas sāpes galvā.Tās nebija parastas galvas sāpes.Viņš labi saprata kas tas ir.Viņš palielināja ātrumu un centās neiekļūt avārijā jo pašlaik viņam vajadzēja nokļūt slimnīcā kas atradās 5 km no turienes kur viņš bija.Kad beidzot varēja redzēt slimnīcas zīmi Lantiss uzelpoja bet bija tāda sajūta it kā galva tūlīt pārsprāgs no sāpēm.Viņš ātri apstājās stāvlaukumā un ar mokām izkāpa no mašīnas viņam sāpēja visas maliņas.Viņš lēn;am aizgāja līdz uzņemšanas nodaļai un knapi pateica savu vārdu un uzvārdu un tad jau viņš atradās uz grīdas.Puisis zaudēja samaņu...
